Pirms gada ievēlētajai Latvijas Biatlona federācijas (LBF) prezidentei Baibai Brokai tik tiešām ir izdevies biatlonā atgriezt visus lieliskā četrinieka dalībniekus un viņu treneri. Gundars Upenieks ir LBF viceprezidents, Oļegs Maļuhins strādā ar jaunajiem biatlonistiem Madonā. "Ātri nekas nenotiek. Darāmā ir daudz, un nevajag gaidīt, ka jau drīzumā būs panākumi," Bricis biatlona līdzjutējiem iesaka būt pacietīgiem. Pieredzējušais speciālists Urbanovičs arī pagaidām atturas no solījumiem. "Ko kurš pa īstam spēj, to redzēsim tikai ziemā."
Vitālijam bija četru gadu līgums Ukrainas izlasē. Tas beidzās pēc Soču olimpiskajām spēlēm. Vienu gadu viņš atpūtās no biatlona un tad piekrita Brokas/Upenieka piedāvājumam. "Vienkārši negribēju, ka biatlons Latvijā beidzas," īsi un konkrēti savu izvēli pamatoja Urbanovičs. Izlases trenera amatā spēkus jau bija izmēģinājis Nākums. "Es uzreiz pateicu, ka atgriezīšos trenera amatā tikai tad, ja būsim vismaz divi, bet labākajā gadījumā - trīs. Savulaik biju viens, gribēju visu izdarīt pēc iespējas labāk, bet vienam tā nasta bija pārāk smaga." Bricis tika uzrunāts jau pirms gada, bet viņš bija apsolījis vēl vienu gadu palikt Lietuvas izlasē. "Eh, būtu Ilmārs atgriezies jau pagājušajā vasarā. Tagad vienu gadu esam pazaudējuši, un viss jāsāk gandrīz no nulles..." ar nožēlu secina Urbanovičs.
Situācija Latvijas biatlona izlasē gan ir visai savdabīga. Atsevišķi no pārējiem trenera Intara Berkuļa vadībā sezonai turpina gatavoties Latvijas patlaban labākais biatlonists Andrejs Rastorgujevs. Tā ir gandrīz vai valsts valstī. Andrejs tā ir izlēmis, un līderim neviens nevar iebilst. Tāpēc formāli izlasei ir divi galvenie treneri - Berkulis un Urbanovičs.
Ceturtdienas pēcpusdienā Priekuļos bija šaušanas treniņš. Sešpadsmit sportistu grupa, kurā bija arī Briča sieva Lietuvas biatloniste Diāna Rasimovičūte (starp citu, viņa raiti runā latviski), ar īsiem atskrējieniem izpildīja šaušanas sērijas. "Slodzes nav īpaši lielākas, bet ir atšķirīgākas. Vairāk pastrādājām atlētikas zālē, lai attīstītu speciālās muskuļu grupas,» skaidroja Roberts Slotiņš, kurš, pēc treneru teiktā, vasaras izturības vingrinājumos ir priekšā pārējiem, tostarp Soču olimpisko spēļu dalībniekam slēpošanā Arvim Liepiņam. Jau pērn Liepiņš apguva biatlona pamatus Nākuma vadībā. "Nebūtu prātīgi viņus pārslogot. Tas nekādu labumu nedotu," norādīja Urbanovičs, ar kuru arī plašāka saruna par pašreizējo situāciju Latvijas biatlonā.
Cik sportistu gatavojas jaunajai sezonai?
Priekuļu nometnē ir sešpadsmit. Daži trenējas par pašvaldību, viens - par vecāku naudu. Treniņos atļaujam piedalīties arī trijām vietējām meitenēm un vienam puisim. Cenšamies viņus ieinteresēt nopietnāk pievērsties biatlonam. Ja atklāti, kopējais stāvoklis ir visai bēdīgs, četru gadu laikā situācija ir pasliktinājusies, lai gan arī manā laikā beigās jau nekas spīdošs vairs nebija. Patlaban trenējas tikai divas sievietes - Baiba Bendika un bijusi slēpotāja Anda Muižniece.
Žanna Juškāne joprojām trenējas Zviedrijā?
Jā, lai gan viņas draugs, bijušais biatlonists Gatis Praulītis, ir pārcēlies uz Austrāliju. Tagad strādā Austrālijas izlasē, bet Juškāni nevaram pierunāt pārbraukt uz Latviju.
Sieviešu biatlons laikam ir jāattīsta kaut vai tāpēc, ka programmā ir jauktā stafete...
Jā, tā ir, bet izvēles iespējas mums ir minimālas. Pārējās meitenes ir ļoti jaunas.
Kāda gatavība ir Bendikai un Muižniecei?
Strādājam...
Ilmārs Bricis savulaik norādīja, ka nobriešanai par pasaules līmeņa biatlonistu nepieciešami vismaz seši smaga darba gadi.
Es teiktu - no sešiem līdz astoņiem gadiem. Un arī ar nosacījumu, ka darbs sākas ne jau no iesācēja līmeņa.
Kāds vecums ir vīriešu komandas dalībniekiem?
No 1989. dzimšanas gada un uz leju.
Latvijas Biatlona federācijas mājaslapa informē par nodomu uz 2018. gada olimpiādi aizvest pilnu vīriešu stafetes komandu - četrus dalībniekus -, kā arī divas sievietes. Pašreiz tiek ielikti stabili pamati, lai Latvija biatlonā godam tiktu pārstāvēta 2022. gada olimpiskajās spēlēs?
Tāpēc mums Priekuļu nometnē ir arī trīs junioru vecuma sportisti. Tad ir vēl jaunāks dalībnieks Raimo Vīgants, par kuru varbūt ir dzirdēts kā par talantīgu slēpotāju. Pakāpeniski tuvināsim viņus lielajam biatlonam. Primārais, protams, ir nākamā olimpiāde, bet mūsu mērķis ir arī atlasīt kontingentu darbam tālākā nākotnē. Šis gads būs veltīts tam, lai apskatītos, kas mums ir. Esmu papētījis sacensību protokolus. Neko labu tur neieraudzīju - vietas astotajā un devītajā desmitā. Lai situāciju mainītu uz labo pusi, viņi ir jāpārliecina kārtīgi un daudz strādāt. Domājot par 2018. gada olimpiādi, ir jābūt reālistiem, tomēr nevajadzētu būt arī tā, ka mūsējie ir tikai statisti. Par četrdesmitajām vietām viņi var cīnīties.
Kam jāpievērš lielākā uzmanība?
Jāmāca un jāpilnveido šaušana, arī tehnika, kam it kā vajadzēja jau būt. Nākamajā sezonā vispirms būs jādomā par triju starta vietu saglabāšanu nāciju vērtējumā startēšanai Pasaules kausa izcīņas apritē. Viena vieta jau ir aizņemta, vēl divas paliek. Tomēr vissvarīgākā būs 2016./2017. gada sezona. Tās izskaņā nāciju vērtējumā ir jābūt labāko divdesmit skaitā, lai uz olimpiādi aizvestu četrus vai piecus dalībniekus.
Liela nozīme acīmredzot būs Andreja Rastorgujeva sniegumam, viņam vajadzētu būt galvenajam punktu krājējam.
Pilnīgi noteikti, jo pārējie tikai palīdzēs pielasīt punktiņus klāt.
Vai Andrejam tomēr nebūtu lietderīgāk sezonai gatavoties ar visiem kopā?
Viņi grib darboties pa savam. Es nedomāju, ka tas ir labākais variants - visu laiku trenēties vienam -, bet tā viņi ir izlēmuši.
Rastorgujevu laikam nav bijusi izdevība rūpīgāk iepazīt?
Pagājušās sezonas beigās kopā ar lietuviešiem biju aizbraucis uz Kontiolahti notiekošo pasaules čempionātu. Sasveicinājāmies, bet tas arī viss. Viņš gan bija Vankūveras olimpiādē, bet jau toreiz kopā ar treneri Intaru Berkuli.
Visu sarunu ar Vitāliju Urbanoviču lasiet pirmdienas, 3.augusta, laikrakstā Diena!