Pamācība, kuras noslēgumā aptiekārs iesaka izkārt gaļu pažāvēties, lai tā izskatītos pēc kūpinātas un nesmirdētu, aktualizējusi šķietami neticamu jautājumu - vai tiešām Eiropā apgaismības laikmeta priekšvakarā neslēpti praktizēts kanibālisms? Par gaļas izcelsmi nevar būt nekādu šaubu. Receptes ievadā pats farmaceits raksta, ka tā sagatavojis aptuveni 24 gadus vecu rudmatainu vīrieti, kurš "pakārts, nomiris uz moku rata vai giljotinēts un vienu dienu un vienu nakti pavadījis, Saules un Mēness apspīdēts". Tas acīmredzot nozīmē, ka upurim izpildīts nāvessods un tas diennakti pavadījis ārā.
Cilvēka miesas izmantošana medicīnā 16. un 17.gadsimtā bijusi tikpat ierasta lieta kā kāpostu, putras vai gaļas ēšana vakariņās. "Līķu fragmenti un asinis bija pirmās nepieciešamības preces, kas atrodamas katras aptiekas piedāvājumā," žurnālam Der Spiegel stāsta Daremas universitātes medicīnas vēstures pētnieks Ričards Sugs, kurš patlaban raksta grāmatu par šo tēmu. Viņš savācis ne mazums seno laiku recepšu un aptieku izrakstītu rēķinu, kuros minēta cilvēku miesa un iekšējie orgāni. "Ne jau tikai Jaunās pasaules iedzīvotāji, bet arī eiropieši bijuši dedzīgi kanibāli," zinātnieks izkliedē mītu par Eiropu kā senu kultūras un augstu morālo standartu reģionu.
Cilvēku biedējošā aizraušanās antropologiem nav gluži sveša. Ar kanibālismu nodarbojušās ne tikai Klusā okeāna salu un Amerikas indiāņu ciltis, bet arī Vecās pasaules iedzīvotāji. Piemēram, senie romieši dzēruši cīņā nokauto gladiatoru asinis kā zāles pret krītamo kaiti. Renesanses laikmetā dziednieki gatavoja "dzīvības eliksīru", saberžot pulverī Ēģiptes mūmiju izkaltušo miesu, bet 17.gadsimtā kanibālisma veicinātāju lomu uzņēmušies aptiekāri, stāsta R.Sugs.
Klientu viņiem netrūcis. Piemēram, britu karalis Kārlis II bijis kā traks uz "līķu terapiju" un samaksājis 6000 mārciņu par sašķidrinātu cilvēka smadzeņu recepti. Tā dēvētos karaļa pilienus viņš lietojis gandrīz katru dienu. Neparastās zāles bija iecienījuši arī citi aristokrāti un pat vienkārši zemnieki, kuri steigušies notecināt asinis tikko pakārtajiem noziedzniekiem.
Receptes bija visdažādākās. Cilvēka tauki tika pārdoti kā ziede pret artrītu un reimatismu, pasta no līķa miesas esot palīdzējusi pret smagiem sasitumiem, bet asinis dzēruši iekšķīgu slimību ārstēšanai. Britu sludinātājs Džons Keofs ieteicis pret reiboņiem lietot izkaltētu un saberztu cilvēka sirdi "pa šķipsnai no rīta tukšā dūšā".
"Runa bija par cilvēka organismā mītošo dzīves sparu," R.Sugs stāsta, ka tolaik cilvēki ticējuši šādai versijai - katram organismam piešķirta zināma spēka deva, kas gadu gaitā izlietojas. Ja tomēr cilvēks mirst nedabīgā nāvē, viņa vitālais spēks vēl paliek un to var izmantot kāds cits. Tādēļ ļoti iecienīti bijuši ar nāvi sodītie.
Par ārstniecības rezultātiem ir visai maz ziņu, un tās galvenokārt attiecas uz sabiedrības pazīstamākajiem pārstāvjiem. Piemēram, 1492.gadā pāvests Inokentijs VIII gulēja uz slimības gultas, ārsts nolaida asinis trīs zēniem un deva viņam tās izdzert. Visi "donori" nomira. Pāvests arī.