-Mēģināsim tikt skaidrībā. Skaidrs, ka pats modēms un tā izmaksas šoreiz mūs neinteresē – planšetes tādu lepnumu (un neērtību) kā USB modems, neatbalsta.
Sāksim ar to, ka, līdzīgi, kā mobilās telefonijas pakalpojumiem, arī mobilajam internetam pastāv divu veidu pakalpojumi, ja skatāmies pēc apmaksas kārtības – priekšapmaksas un pēcapmaksas.
Pesonīgā pieredze Latvijā un ārzemēs liecina, ka priekšapmaksas mobilais internets vairāk domāts tiem, kuri vēlas lietot to epizodiski vai ar salīdzinoši zemu intensitāti – pat pie nelieliem datu apjomiem/patērētā laika, iztērējamā summa ātri vien sasniedz un pārsniedz to, kāda jāmaksā par pastāvīgu pieslēgumu ar pēcapmaksu. Šāds pakalpojums noderēs tiem, kuri lauvas tiesu sava laika pavada vietās ar WiFi pārklājumu, un vēlas paturēt mobilo internetu kā rezerves risinājumu pēkšņas nepieciešamības gadījumā.
Kā atsevišķs priekšapmaksas mobilā interneta paveids ir samaksa par vienu mēnesi pie noteikta datu apjoma – piemēram, viesojoties Vācijā, kur, kā zināms, ar bezmaksas WiFi pieejas vietām situācija ir paskumja (uz Baltijas situācijas fona), pie mobilā operatora iespējams nopirkt noteiktu datu apjomu mobilā trafika ar derīguma termiņu viens mēnesis, piemēram, pie O2 1GB uz mēnesi maksā 15 EUR. Tas, no kā ir jāuzmanās – neiegādāties kādu viedtelefona pakalpojumu paketi, kura sastāv teiksim, no 250 sarunu minūtēm, 250 SMS un 50 MB mobilā trafika. Brīdī, kad būsiet savus 50 MB izmantojuši, nāksies maksāt, pie tam pārdesmit eiro par šādu niecīgu trafika apjomu ir nešpetni dārgi. Neslēpšos – man tieši šādi arī sanāca, jo lielveikala pārdevējs iesmērēja man tieši šādu pakalpojumu paku, lai arī es viņam pietiekami ilgstoši stāstīju, kāds tieši pakalpojums man nepieciešams (vācu valodu pārvaldu ne sliktāk, kā krievu). Nācās vien nākamajā dienā doties pie att. mobilā operatora, lai mainītu pakalpojuma veidu… Neko darīt – skola maksā naudu. Starp citu, esot ārzemēs, nebrīnieties, ja arī priekšapmaksas kartes iegādes gadījumā jums nākas uzrādīt pasi un aizpildīt līguma veidlapas – tādā veidā, kā pie mums – neprasot ne vārda, ne dokumentu – citur SIM kartes var arī netirgot. Lai arī zināms apgrūtinājums ir, tomēr ir arī pozitīvais efekts – atrisinās problēma ar anonīmiem zvaniem, samazinās zagtu telefonu aprite, u.tml.
Pietiek, atgriežamies mājās. Tātad – priekšapmaksa, ja mobilo internetu plānojat izmantot tikai izretis. Bet – kā ir ar pēcapmaksas pakalpojumiem? Ko piedāvā mūsu mobilie operatori?
Sagatavoju mazu cenu pārskata tabuliņu (skatiet attēlu galerijā), lai būtu priekšstats, cik tad pie mums izmaksā mobilais internets. Bet, no otras puses, gribu vērst jūsu uzmanību ne tik daudz uz cenu, bet uz citiem lietojamības aspektiem, kuri patiesībā ir svarīgāki par cenu – kāds labums no ietaupītiem diviem latiem mēnesī, ja vietā, kur vēlaties izmantot mobilo internetu, konkrētajam operatoram nav 3G tīkla pārklājums un primitīva veblapa bez kāda multimēdiju satura lādējas šķietami bezgalīgi ilgi, tad diskusija par cenu ir bezjēdzīga.
Situāciju komplicētāku padara tas, ka operatori, modernizējot tīklu, ir nolīdzinājuši reiz tik skaidri jūtamās atšķirības tīkla pārklājuma un infrastruktūras kapacitātes ziņā, un kādreiz populārais stāsts par to, ka ja ārpus Rīgas, tad LMT var neatbilst patiesībai. Vienīgais drošais veids, kā pārbaudīt datu pārraides ātrumu vietās, kur pamatā domājat lietot mobilo internetu, ir to izmēģināt praksē – operatoru tīkla pārklājuma kartes ir vairāk ilustratīvs materiāls, nekā uzticams, sīki detalizēts ceļvedis: neveiksmīgas (vai veiksmīgas) sakritības rezultātā reālais datu pārraides ātrums var izrādīties pavisam savādāks, nekā to varētu cerēt, balstoties uz operatora pārklājuma kartes izpēti. Virsmas relfefs, radioviļņu atstarošanās, pārklāšanās radītā difrakcija, un beidot pat ar laikapstākļiem – tas viss var ietekmēt datu pārraidi. Tas, ka kaimiņmājā ir 3G, vēl nenozīmē, ka jūs interesējošajā mājā nenāksies apmierināties ar EDGE. Protams, ka lielajās pilsētās šis jautājums ir atrisināts, taču arī tur mēdz būt pārsteigumi.
Secinājums: izmantojam merkantilos nolūkos operatoru vēlmi mūs piesaistīt savam klientu pulkam, un nekautrējamies izmantot piedāvājumu izmēģināt mobilo internetu bez maksas. Paņemam no visiem, izmēģinām un izvēlamies to, kas labāk darbojas mūs interesējošajās vietās. Gadījumā ar planšeti tas nozīmē (alfabētiskā secībā) Bite, LMT un Tele 2 , jo Triatel nedarbojas GSM standartā un tāpēc nevarēs nodrošināt interneta pieslēgumu jūsu iPad vai Galaxy Tab, vai kādāturvēlcitā plācenī.. Nekautrējamies – ņemam izmēģinājuma 3G modemu, ar savu datoru pārliecināmies par viena, otra un trešā operatora datu pārraides ātrumu mājās, darbā un vasarnīcā, un izdarām izvēli. Vēlreiz atkārtoju – ir lieki dzīties pēc ietaupīta lata, ja par to nākas maksāt ar būtisku atšķirību datu pārraides ātrumā.
Nākamais jautājums pēc operatora izvēles ir saprast, uz cik lielu datu paketi (un, neizbēgami, arī mēneša maksu) parakstīties. NEXT ieteikums būtu nestrebt karstu un visu pārdomāt vēsu galvu: kā mēs lietosim planšeti un cik bieži atradīsimies WiFi pieejamības zonā? Vai skatīsimies tiešsaites video un attēlu galerijas, cik intensīva ir mūsu komunikācija e-pastā un Skype vai citā ziņapmaiņas programmā? Īsumā, ieteicam sākt ar drīzāk zemāku, nekā augstāku datu apjoma slieksni, jo pirmajā pēcpirkuma karstumā ir viegli pārvērtēt nepieciešamo ikmēneša datu apjomu. Ja lietojam viedtelefonu, tad mums jau ir aptuvens priekšstats par mēnesī izmantoto datu apjomu – planšetes gadījumā, domājams, notērēsim vairāk – reizinām viedtelefona vidējo apjomu ar ~1,5 un nebūsim tālu no patiesības. Galu galā – neviens operators neatteiksies pārslēgt līgumu uz lielāku datu apjomu, ja ar iesākumā izvēlēto izrādīsies nepietiekami. Ja gadās pārsniegt nolīgto apjomu, vai nu operators samazinās datu pārraides ātrumu, vai arī nāksies samaksāt par papildus pārtērēto trafiku. Jāsaka, ka empīriskā pieredze ar LMT liecina, ka samazināts datu pārraides ātrums reizēm nozīmē, ka interneta nav vispār – telefons brēc, ka tam nav pieejama datu pārraides tīkla… Nu, ko – gadās. Uz kopējo pasaules likstu fona tādas sepulāras blēņas vien ir – lieki cepties par šādiem niekiem.
Ja vēlamies taupīt trafiku un ierīces autonomiju, atslēdzam nevajadzīgās notifikācijas, automātisko e-pasta pārbaudi vai tā grūšanu (push) ierīcē, un datu ietilpīgākos darbiņus (vai atpūtiņas :) ) veicam tad, kad esam WiFi pieslēgumā.
Lūk, tādi ieteikumi un pieredzes stāstiņi.