SEB šefs: Lai attīstītu ekonomiku, cilvēkiem jāstrādā centīgāk, uzņēmumiem jāsadarbojas ar Krieviju

Krievijas krīze 1998.gadā izraisīja izmaiņu procesu Latvijas ārējā tirdzniecībā. Lai gan eksporta attiecība pret IKP nebija ievērojami mainījusies, preču plūsmas struktūra pārvērtās, atspoguļojot, pirmkārt, pavērsienu Rietumeiropas tirgu virzienā. Pirmskrīzes apstākļos ES un NVS tirgos attiecīgi nonāca 49 un 30 procenti no Latvijas eksporta produkcijas. 2001.gadā 61 procents no Latvijas eksporta tika novirzīts uz ES valstu tirgiem un tikai 10 procenti produkcijas tika pārdoti NVS

kur tik idiotiskus padomus var dot - sadarboties ar Krieviju?! nav tādas valsts, tikai krāpnieki un kaušļi.

Kā tad!!! Varētu jau rukāt 24 stundas, tika tas cilvēks nav jau robots. A ar to Krieviju vari pats iesālīties...

Ozola kungs, nu kā var tik politnekorekti izrunāties! Vai tad Jūs nezinat, ka mēs esam visvairāk cietusī un visvairāk dziedošā tauta pasaulē? Rietumnieki kā izslāpuši grib bradāt pa mūsu latvāņu pļavām un par to vien sapņo, kā dārgi samaksāt par pretērču potēm... Jūs te gribat aizskart mūsu jūtas? Mūs, ar īpaši augstu garīgumu(Dž.Skulme) apveltītu tautu? Varbūt ieteiksiet vēl arī zobus iztīrīt, tā kā Šķēle? A mums - pofig! Vot!

Tās nu gan ir pīlītes, stipri sašaurināts redzējums, ka, sadarbojoties ar Krieviju, mūsu ekonomika uzplauktu. Tas varētu būt tikai maziņš, maziņš pasākums, jo Krievija kā sadarbības partneris ir ļoti svārstīgs un galīgi neprognozējams partneris. Bet ekonomikas uzplaukumam varētu būt sauklis - vairāk ražot pašiem un nevis sagriezt kuģus, nevis likvidējot cukurfabrikas, nevis,ielaižot investorus, kuri tikai māk izmantot darbaspēku, un Latvijai no visa paliek tikai pārpalikumi. Jāpārskata izglītības sistēma- vai mūsu speciālisti, ko sagatavo mūsu izglītība atbilst mūsu resursiem. Vai mūsu valdībai ir aplēses, kādi speciālisti mums nepieciešami, kādi ražošanas veidi būtu jāattīsta?

tas tāpēc, ka tos pārdot brīvā tirgū nav iespējams! tas ir tev var piederēt vairāku 10 miljardu vērts uzņēmums, tā akcijas (daži procenti) pat var kotēties biržā, un pēc to cenas tiek aprēķināti šie imaginārie 10-ti miljardi, bet pārdot (patiesībā atdot) nevienam citam kā vlastij vai tās nozīmētai personu grupai tu tik un tā nevari! ja neklausīsi, tad varēsi ar Hodorkovski drīz acīti vienā kamerā uzspēlēt! Protams, šiem akciju turētājiem valsts atļauj baudīt dzīves priekus, jo tas jau patiesībā ir tikai sīkumi un Krievijas PR veltīti izdevumi!

Ozola kungs varētu rādīt priekšzīmi un atvērt filiāli Abhāzijā.

Paši krievi par nelikvidiem uzsakat tikai gāzes, naftas un zelta rūpalus...

Sadarbība ar lielu valsti un lielu tirgu - tas ir lieliski. Tomēr problēma slēpjas Krievijas valdības jaunajā tektikā attiecībā uz politisku mērķu veicināšanu ar ekonomiskiem paņēmieniem. Latvijas šprotu ražotāji jau ir no tās cietuši. Ir arī cietuši (šajā gadījumā gan - par laimi) Ventspils trubotāji. Tomēr ieteikt sadarboties ar Krieviju īpaši šajā situācijā ir visai bezatbildīgi. Uzņēmums, kas ir kļuvis pārmērīgi atkarīgs no Krievijas tirgus, var jebkurā mirklī sagaidīt, ka tas kļūs par Krievijas politisko mērķu upuri :-( tāpēc es ieteiktu meklēt citus tirgus.

Lai cilvēki strādātu centīgāk, ir jāsāk tiem beidzot maksāt tās algas, ar kādām par dzīvokli/ēdienu/auto/atpūtu nebūtu īpaši jādomā. Jo tikai apmierināts cilvēks velta sevi visu darbam ;) vai arī Jūs vēlaties teikt, ka mūsu uzņēmējiem ir svarīgi darbinieki un to stāvoklis?

Par Krievijas tirgus īpatnībām var runāt ilgi, bet galvenās no tām ir nesamērīgi augsti politiskie riski! Krievjā nevar ārzemnieks uztaisīt veiksmīgu vērienīgu pelnošu biznesu, kas būtu kaut jel kā pasargāts no tā, ka vienā jaukā dienā neierodas finansu, vides aizsadzības, sanitārais, ugunsdzēsības vai da jebkāds inspektors ar lēmumu slēgt uzņēmumu un skaidru mājienu, ka nweslēgst tikai tad, ja ievērojama biznesa daļa netiks atdota administrācijas pārstāvjiem par sviestmaizi! Tādi riski pat pašiem krieviem pēdējā laikā atkal liek arvien vairāk domāt par to kā daļu biznesa un līdzekļu evakuēt no Krievijas uz valstīm ar prognozējamāku privātīpašuma neaizskaramību!

vairāk piekrītu Econ un nevis autoram! Autors pats negrib neko mainīt savas bankas stratēģijā, tas ir, grib kā agrāk pelnīt uz tirgotājiem ar īsu naudas aprites ciklu un līdz ar to maziem riskiem. tas faktiski tieši norāda, ka SEB banka negrib neko darīt, lai Latvijā attīstītos ražošana (Ieiet Krievijā ar Latvijas ražojumiem faktiski nav iespējams, izņemot nenozīmīgu šprotu un dažu pārtikas produktu apjomu). SEB ir ieinteresēta, lai latviešu uzņēmējs aizņemas naudu no SEB, nopērk Krievijā kaut ko (koki, nafta, benzīns, metāls, da jebkas) un mēģina pārdot Eiropā vai pasaulē! Banka savu daļu paņems (paprasīs no uzņēmēja kārtīgu nodrošinājumu NI izskatā, kas vairāk kārt pārsniedz aizdevumu), uzņēmējs arī varbūt kaut ko nopelnīs (visticamāk, ka nekas daudz no peļņas Latvijā nepaliks). Lūk arī visa biznesa gudrība šī eksperta (zviedru noalgota vagara) izpratnē!

Tas niks ir no izstostīta pp-pragmatiķis? Neviens acīs nelec. Mums ir sava ticība, savs viedoklis, sava dzīves telpa un savas tiesības. Klusēt par to, ka notiek netaisnība, kā jau dzīvē, nozīmē tikai atbalstīt noziegumus. 1939. gada mācību, protams, var ignorēt. Bet ūdeni liet arī nevajag. Pat ja tev liekas, ka tu viens dzīvo pažobelē.

LABOJUMS Krievijas tirgus (pēc iedzīvotāju skaita 2xVācijas, lai gan Vācijā vidējais iedzīvotājs ir turīgāks, taču tirgus ievērojami piesātinātāks) ir visai riskants, tomēr būs viens no Latvijas eksporta tirgiem (un nav nekādas nepieciešamības jaukt kopā Krievijas slimīgo ārpolitiku ar noieta tirgu, tās lietas vajadzētu turēt visai nošķirti). Pašām Latvijas komercbankām gan arī būtu jāuzņemas daļa vainas par pašreizējo ekonomisko krīzi valstī (par to, ka īstemiņa patēriņa un nekustamo īpašumu spekulāciju izraisīta ekonomiskā izaugsme nevar un nekad arī nevienā gadījumā nav garantējusi stabilu ekonomisko attīstību ilgtermiņā - to gan bankas makroekonomikas ekspertiem bija jāapzinās, ja izsniedza kredītus uz vairāk kā 5 gadiem), bankas savā veidā darbojās arī kā nekustamo īpašumu spekulāciju lobētāji. "Strādāt centīgāk" - ekonomikas zinātnei tāds terminu salikums ir svešs, bet pieņemu, ka raksta autors ar to vēlējās pateikt - "strādāt ražīgāk" (tas gan pēc būtības Latvijas ekonomikai nozīmētu - nodarbināt mazāk cilvēkus, bet vairāk mašīnu) un strādāt nozarēs ar kaut kādu "pievienotot vērtību" (tā pati ražošana vai vērtīgu pakalpojumu sniegšana - nekustamo īpašumu pārdošana ar lielu samaksu par pakalpojumu tāda gan nav). Bet par to strādāt "necītīgi" (respektīvi algas pieaugums ievērojami pārsniedz darba ražīguma pieaugumu, radot inflāciju) - tas ir visai ierasts darbaspēka trūkuma rezultāts. Par tām pozitīvajām tendencēm Latvijā - tas gan varētu izrādīties visai nepatiess apgalvojums. Tāpat - nav jau nekāds noslēpums - arī Krievijā ir visai manāmas ekonomiskās grūtības visos sektoros, izņemot izejvieli ieguvi (taču ieņēmumi no tām tiek sadalīti visai nevienlīdzīgi un šaurā personu lokā, respektīvi - no tā potenciālie Latvijas preču un pakalpojumu iegādātāji iegūst visai minimālus papildus tērējamos līdzekļus), arī atsevišķi lieli Krievijas ārvalstu investori pašreiz runā par optimālu brīdi pamest Krieviju jo baidās par to, vai Krievijā tiks ievērotas "īpašuma tiesības", kā arī par kaut kādu ekonomisko stabilitāti valstī, lai gan Krievija un stabilitāte ir divi visai pretēji jēdzieni.

Krievijas tirgus (pēc iedzīvotāju skaita 2*Vācijas, lai gan Vācijā vidējais iedzīvotājs ir turīgāks, taču tirgus ievērojami piesātinātāks) ir visai riskants, tomēr būs viens no Latvijas eksporta tirgiem (un nav nekādas nepieciešamības jaukt kopā Krievijas slimīgo ārpolitiku ar noieta tirgu, tās lietas vajadzētu turēt visai nošķirti). Pašām Latvijas komercbankām gan arī būtu jāuzņemas daļa vainas par pašreizējo ekonomisko krīzi valstī (par to, ka īstemiņa patēriņa un nekustamo īpašumu spekulāciju izraisīta ekonomiskā izaugsme nevar un nekad arī nevienā gadījumā nav garantējusi stabilu ekonomisko attīstību ilgtermiņā - to gan bankas makroekonomikas ekspertiem bija jāapzinās, ja izsniedza kredītus uz vairāk kā 5 gadiem), bankas savā veidā darbojās arī kā nekustamo īpašumu spekulāciju lobētāji. "Strādāt centīgāk" - ekonomikas zinātnei tāds terminu salikums ir svešs, bet pieņemu, ka raksta autors ar to vēlējās pateikt - "strādāt ražīgāk" (tas gan pēc būtības Latvijas ekonomikai nozīmētu - nodarbināt mazāk cilvēkus, bet vairāk mašīnu) un strādāt nozarēs ar kaut kādu "pievienotot vērtību" (tā pati ražošana vai vērtīgu pakalpojumu sniegšana - nekustamo īpašumu pārdošana ar lielu). Bet par to strādāt "necītīgi" (respektīvi algas pieaugums ievērojami pārsniedz darba ražīguma pieaugumu, radot inflāciju) - tas ir visai ierasts darbaspēka trūkuma rezultāts. Par tām pozitīvajām tendencēm - tas gan varētu izrādīties visai nepatiess apgalvojums. Tāpat - nav jau nekāds noslēpums - arī Krievijā ir visai manāmas ekonomiskās grūtības visos sektoros, izņemot izejvieli ieguvi (taču ieņēmumi no tām tiek sadalīti visai nevienlīdzīgi un šaurā personu lokā, respektīvi - no tā potenciālie Latvijas preču un pakalpojumu iegādātāji iegūst visai minimālus papildus tērējamos līdzekļus), arī atsevišķi lieli Krievijas ārvalstu investori pašreiz runā par optimālu brīdi pamest Krieviju jo baidās par to, vai Krievijā tiks ievērotas "īpašuma tiesības".