2008. gadā lielākās Latvijas būvnieku organizācijas nosūtīja atklātu vēstuli valdībai ar lūgumu steidzami risināt aktuālākās problēmas šajā nozarē: nelegālais un puslegālais darbaspēks, nepilnīgi nomaksāti un nenomaksāti nodokļi, negodīga konkurence... Aizritējuši vairāk nekā desmit gadu, ekonomika Latvijā aug, visur būvē, restaurē, remontē… Vai tas nozīmē, ka būvniecības nozare pamazām sakārtojas?
Nē!
Ir taču izstrādāta Latvijas būvniecības nozares attīstības stratēģija 2017.–2024. gadam. Ir pieņemts jauns Būvniecības likums, un atjaunota Valsts būvinspekcija (tagad – Būvniecības valsts kontroles birojs)!
Ko dod jaunais Būvniecības likums, ja tajā ik pēc pusgada veic grozījumus? Un, ja Būvniecības valsts kontroles birojs ir tādā veidolā kā pašlaik, no tā lielas jēgas nav. To secināju pēc tam, kad birojs bija devis savu pirmo atzinumu par Rīgas cirka ēku – ka bezmaz vai tūlīt jājauc nost. Vēlāk apskatījos visas šīs ēkas konstrukcijas un pārsegumus – nu muļķības, nekādas avārijas situācijas tur nebija. Tā māja ir būvēta pamatīgi un stāvēs vēl ilgi. Cita lieta, ka tur vajag kārtīgu remontu. Arī būvatļauju izsniegšana un projektu saskaņošanas procedūra joprojām notiek nepiedodami ilgi.
Iepirkumos tagad dominē nevis lētākais, bet gan saimnieciski izdevīgākais princips. Vai tas ir solis jomas sakārtošanas virzienā?
Kas ir saimnieciski izdevīgākais princips? Vienam tas nozīmē – lētākais, otram varbūt pavisam kaut ko citu.
Kā vajadzētu formulēt to principu, pēc kura jāizvēlas būvniecības konkursa uzvarētājs?
Varbūt tas jājautā valodniekiem? Manuprāt, ikviena būvniecības projekta svarīgākā un galvenā sastāvdaļa ir nevis kaut kāds abstrakts princips, bet gan detalizēti izstrādāta tāme. Tajā uzskatāmi var redzēt, cik kas maksā patlaban un cik maksās, ja kaut ko mainīs. Tad komisija, kas vērtē piedāvājumus, var redzēt: lūk, šeit iespējams ietaupīt uz tā un tā rēķina, tad būs lētāk, bet arī skaidri redzams, ko šajā gadījumā zaudēs. Tāmē var būt izmaiņas diapazonā no 5% līdz 10% – ja atrod izdevīgāku piegādātāju vai kādu citu faktoru ietekmē. Ja pieteikumā ir lielākas novirzes par tiem pieciem līdz desmit procentiem, pretendentu var saukt pie atbildības par to, ka viņš krāpjas. Vai nu mēģina par daudz izspiest, vai nokaulēt lētāk, un tad viņš darba procesā teiks: lūk, mēs to nevaram izdarīt, jo tas maksā vairāk, nekā sākumā bija domāts. Bet tāpēc jau tu esi profesionālis, tev jāparedz viss uz priekšu un precīzi jāsarēķina. Būvniecības projekta tāmei jābūt ļoti precīzai un rūpīgi izstrādātai, un nekādā gadījumā ēkas celtniecības izmaksas nevar ļaut sadārdzināt, piemēram, par 40%. Tas ir kategoriski izslēgts.
Vai joprojām ir tikai divu gadu garantijas laiks pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā?
Man šķiet, ka tagad ir pieci gadi. Garantijas termiņš vienmēr ir noteikts būvniecības līgumā, tāpēc rūpīgi jālasa dokumenti.
Varbūt tas, ka daudzviet būvē – gan Rīgā, gan reģionos –, tomēr ir pozitīvs rādītājs?
Nav pareizi, ka, piemēram, būvē Vecrīgā. Pietiek jau ar to, ka kara laikā vecpilsētu nopostīja un pēc kara uzbūvēja Latviešu sarkano strēlnieku muzeju, kas tagad ir Okupācijas muzejs. Savulaik mani ar rakstisku pavēli piespieda tur strādāt. Toreiz tas bija saistīts ar kādu politisko gadadienu, un no Maskavas ieradās priekšnieki raudzīt, kā sokas ar muzeja būvniecību. Viņi ieraudzīja Pēterbaznīcu un prasīja: "Kas tas par brīnumu?" Skaidrojām: "Tā ir bijusī Pēterbaznīca." Viņi teica: "Kāda bijusī? Jāatjauno!" Un tā tikām pie šī nozīmīgā objekta – Pēterbaznīcas – atjaunošanas.
Jūsu vadībā veikti darbi daudzu Vecrīgas ēku, kā arī Brīvības pieminekļa atjaunošanā. Diemžēl laika zobs dara savu, un, piemēram, abas mazās koncertzāles Ave sol un Vāgnerzāle atkal jārestaurē. Koncertzālē Ave sol muzikāli sarīkojumi notiek joprojām, bet tā izskatās noplukusi. Vāgnerzāle ir pamesta. Kas pie tā vainīgs?
Vairumā gadījumu – tā sauktie ēku apsaimniekotāji. Šī nozare, respektīvi, namu apsaimniekošana, kā mēdz teikt, ir zem katras kritikas.
Jūs domājat par sabiedriskajām ēkām vai daudzdzīvokļu namiem?
Gan vieniem, gan otriem. Piemēram, ir applūdis nams Lāčplēša ielā. Mājas pagrabs ir pilns ar ūdeni, un ēka tik stipri cietusi, ka visdrīzāk būs jājauc nost. Bet tas ir Rīgas vēsturiskais centrs, šī ēka ir tā sastāvdaļa! Ja nebija iespējams ūdeni novirzīt citur, vajadzēja uzbūvēt speciālu ūdens pārsūknēšanas staciju. Ar Vāgnerzāli diemžēl arī nenotiek nekas, viss karājas gaisā, un tas ir kauns. Vēl viens piemērs – nesen pabiju tajā Āgenskalna pusē, kur atrodas Teātra muzejs. Tik nesakoptu vietu sen nebiju redzējis! Tas ir mūsu tā sauktās apsaimniekošanas rezultāts. Skumji, ka tik daudz kas stāv nolaists un pamests. Bieži vien neviens ne par ko neliekas ne zinis un neko nedara. Cerams, ka jaunā Rīgas mēra Oļega Burova laikā tomēr kaut kas mainīsies uz labo pusi, jo viņš ir saimnieciska rakstura cilvēks.
Daudzdzīvokļu ēku renovācija ar Eiropas Savienības fondu naudas palīdzību taču ir pozitīva lieta? Valmierā un Cēsīs ir patīkami noraudzīties uz skaistiem, atjaunotiem daudzstāvu namiem.
Es esmu rīdzinieks un zinu, ka Rīgā, tāpat kā citviet Latvijā, tā lieta ne tuvu neiet tik strauji kā Vidzemē.
Kā vērtējat skandālu ap Jauno Rīgas teātri un tā būvniekiem?
Pie vainas ir tas, ka nav veikta pietiekama šīs vietas ģeotehniskā izpēte. Kā varēja nezināt, ka turpat blakus atrodas pāļu konstrukcijas? Atceros, kad XX gadsimta 70.–80. gados Vecrīgā daudzu namu atjaunošanu sāka poļu restauratori, viņi katru māju, pirms ķērās tai klāt, burtiski "pārgrieza pušu" un izpētīja šķērsgriezumā, kādi ir pārsegumi, sienas un pamati. Un tas bija pirms gadiem četrdesmit! Ja to neizdara, celtnei nemaz nedrīkst ķerties klāt. Kur nu vēl svarīgā kultūrvēsturiskā piemineklī! Mājai, kuru renovēs, atjaunos vai restaurēs, sauciet to, kā gribat, tāpat vietai, kur tā atrodas, jābūt izpētītai no A līdz Z.
Jebkurā būvniecības procesā pats svarīgākais ir projekta dokumentācija. Dažreiz tā ir desmit sējumos! Tas ir tāpat kā medicīnā – sanāk ārstu konsilijs, nosaka diagnozi un nospriež, kā pacients jāārstē, kādā kārtībā kas jāgriež laukā vai citādi. Nez kāpēc te gan neviens nejaucas iekšā un necenšas dot padomus, kā rīkoties. Tāpat uz operācijām neizsludina iepirkumu. Turpretim būvniecībā bieži par daudz ko spriež un lemj neprofesionāļi.
Vai pēdējā laikā ir iznācis par kaut ko brīnīties?
Bija tāds gadījums – sabruka veikala Depo piebūve. Paldies Dievam, toreiz neviens necieta. Palūdzu iedot projektu. Atvēru pirmo lappusi, un uzreiz bija skaidrs, ka projektā ierakstītas normatīvās, nevis reālās slodzes. Vai tad nepietika ar Zolitūdes traģēdiju? Restaurējām Bauskas rātsnamu, pēc tam ieraudzīju ekspertīzes atzinumu, kurā bija tikai četras rindiņas, kurās bija teikts, ka darbi veikti atbilstoši noteikumiem un ka arī zīmogi uz dokumentiem salikti atbilstošās vietās...
Kur, jūsuprāt, Rīgā jābūvē jaunā koncertzāle? Uz AB dambja, Andrejsalā vai Uzvaras parkā?
Nevienā no šīm vietām.
Kur tad?
Tepat centrā – blakus Būvinženieru savienībai un Sporta namam Daugava, starp Brīvības ielu un Krišjāņa Barona ielu, stāv pamesta, neizmantota, liela teritorija. Lieliska vieta koncertzāles celtniecībai! Nav saprotams, kāpēc pilsētas vēsturiskajā centrā atrodas tāds iežogots laukums, kur ilgus gadus nekas nenotiek.
Varbūt tas zemes gabals kādam pieder un tāpēc neko nevar iesākt?
Tas nemaina ideju. Ja tā ir valstiski nozīmīga vieta, jebko var atsavināt. Vajag tikai gribēt.
Kāpēc, jūsuprāt, nevajag koncertzāli būvēt uz AB dambja, Andrejostā vai Uzvaras parkā?
Andrejosta nav labākais risinājums vispirms tāpēc, ka tas nav pilsētas centrs. Turklāt, kā jau ostā, tur ir ļoti intensīva satiksmes kustība. Uzvaras parks arī nav piemērots variants.
Slikta aura?
Arī. Turklāt tur nav labi grunts apstākļi. Nebūs arī laba piebraukšana.
Savukārt būvēt koncertzāli uz AB dambja – tas jau būtu galīgs absurds.
Pirmkārt, tas nav nekāds dambis, bet gan vienkārši akmeņu krāvums. Lai to nostiprinātu, jāiegulda milzīgi līdzekļi, kā jau vienmēr, kad jābūvē upē. Otrkārt, būs problēma ar to, kur novietot autotransportu. Jūs gribēsiet uz koncertu iet kājām lielu gabalu pa atklātu teritoriju, kur pūš lieli vēji, īpaši ziemā? Es ne!
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 16. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
rīdzinieks
projektētāja
Enģeļa viesis