Ja nebūs atbalsta, daudzi aizbrauks no Latvijas

Restorānu biznesu un visu ēdināšanas nozari Covid-19 izplatības riski un to ierobežošanai ieviestie pasākumi iedragājuši ļoti pamatīgi. Jūsuprāt, ir pareizi, ka mūsu valstī ieviesa tādus ierobežojums, kādus ieviesa, vai vajadzēja rīkoties kā Zviedrijā un ieviest mazāk ierobežojumu?

Šis laiks, kurā dzīvojam, ir unikāls, un Covid-19 krīze ir vēsturiska. Vērtējot situāciju kā Latvijas iedzīvotājs, gribu teikt – ja statistika par Covid-19 gadījumiem mūsu valstī ir patiesa, tad ierobežojumi ir sekmējuši to, ka saslimšanas gadījumu nav daudz, un tas ir ļoti labi. Piemēram, Krievijā situācija ir traģiska arī tāpēc, ka Covid-19 izplatības riskus ierobežojošie pasākumi netika ieviesti tik savlaicīgi, kā to izdarīja Latvijā. Te gan jāteic, ka mēs nezinām, cik precīza ir statistika par Covid-19 saslimšanas gadījumiem Latvijā, jo testa veikšana maksā ap 80 eiro, turklāt iespējams, ka daudzi Covid-19 izslimo vieglā formā mājās un statistikā vispār neparādās. 

Brīdī, kad martā izlasīju ziņu par to, ka Latvijā tiek ieviesta ārkārtējā situācija, atrados ārzemēs, un man, protams, bija šoks par notiekošo, turklāt pirmajā brīdī bija tāda informācija, ka pats esi vainīgs, ja atrodies ārzemēs, un tiec mājās, uz Latviju, kā gribi, saviem spēkiem. Man gan paveicās, jo zaudēju tikai vienu dienu no atvaļinājuma, aviokompānija Turkish Airlines bez maksas apmainīja manu aviobiļeti un varēju bez problēmām atlidot mājup vienu dienu ātrāk, nekā biju plānojis. Man nebija tādu problēmu, par kādām citi stāsta, ka radušās milzīgas papildu izmaksas un ka bijis sarežģīti atgriezties Latvijā. 

Kāda patlaban ir situācija jūsu biznesā?

Mums Latvijā ir 24 restorāni. Strādājam galvenokārt Rīgā un Jūrmalā. Ir klubs Monako un tiek īstenots projekts par restorāna atvēršanu Londonā, taču patlaban nav skaidrs, kā attīstīsies situācija Latvijā un citās valstīs. Restorānu bizness ir apgrozījuma bizness. Mums apgrozījums bija no 20 000 līdz 30 000 eiro dienā. Līdz ar Covid-19 krīzi kritums ir milzīgs – uz aptuveni vienu tūkstoti eiro dienā. Protams, ir samazinājušās arī izmaksas, taču ne jau tik daudz kā apgrozījums. Mēs esam atbrīvojuši vairāk nekā 200 darbinieku. Piemēram, birojā, kur strādāja aptuveni 50 darbinieku, tagad strādā tikai 11. 

Izmantojāt tādu valsts piedāvātu atbalsta mehānismu kā dīkstāves pabalsti darbiniekiem?

Izmantojam vairākiem restorāniem, bet ne visiem. Vienam jaunam restorānam atteica šo atbalstu tāpēc, ka šā gada pavasarī apgrozījums bija lielāks nekā pagājušajā gadā. Vēl vienam mūsu grupas uzņēmumam problēmas radīja nodokļu nomaksas aspekts. Taču jāatzīst, ka dīkstāves pabalstu piešķiršanas nosacījumi visu laiku tiek pārskatīti, un iespējams, ka pavērsies plašākas iespējas tos saņemt. Par darbiniekiem vēl jāteic, ka tad, kad Covid-19 krīze sākās, mēs pārāk ātri pieņēmām agresīvus lēmumus, jo nezinājām, ka būs pieejami tādi atbalsta pasākumi, kādi tagad ir pieejami. Tobrīd bija diezgan haotiska rīcība gan no dažu darbinieku, gan arī no mūsu uzņēmuma kā darba devēja puses, gan arī no valsts amatpersonu puses. Mēs kā uzņēmums pārāk ātri centāmies darbiniekus atlaist, daži darbinieki pārāk intensīvi centās atrast dažādus risinājumus, lai viņus nevarētu atlaist. Jāteic, ka sanāca tā, ka tie cilvēki – gan uzņēmēji, gan darbinieki –, kuri nepieņēma ātrus lēmumus, bet nogaidīja, ir ieguvēji, jo viņiem pavērās iespēja izmantot dīkstāves pabalstus.

Raugoties plašāk, dīkstāves pabalsti kā atbalsta risinājums vispār ko dod?

Nevar teikt, ka neko nedod, jo uzņēmējam ir par vienām galvassāpēm mazāk, respektīvi, par vienu problēmu mazāk, jo valsts vismaz daļai darbinieku maksā šos dīkstāves pabalstus, turklāt mazāk stresa ir arī darba ņēmējiem, jo tiek saglabāta darba vieta un ir arī garantēti ienākumi. Taču kopumā uzņēmējdarbības videi šis dīkstāves pabalstu mehānisms neko daudz nepalīdz. Es uzskatu, ka, tiklīdz atkal atvērsies valstu robežas, mēs Latvijā piedzīvosim milzīgu emigrācijas vilni jeb nākamo lielo aizbraukšanu. Šis emigrācijas vilnis būs patiešām gigantisks, jo cilvēki salīdzinās pat nevis to, kurā valstī ir labāk, bet to, kurā ir sliktāk, un aizbrauks no valsts, kurā ir ļoti slikti, uz to valsti, kurā nav tik slikti un ir mazliet labāk nekā Latvijā.