Kādreiz lepojāmies, ka latvieši ir lieli lasītāji. Vai arī tagad tā varam teikt? Vai nav tā, ka pārsvarā telefonā pārlūko portālu ziņu virsrakstus, nevis informācijas un izvērtējumu piesātinātu saturu? Proti, vai drukāts medijs vēl ir pieprasīts?
Tur arī ir tā atšķirība no citām izdevniecībām, ka mēs komplektējam savu mediju produktu portfeli, orientējoties uz dažādu mediju satura patērētājiem. Tā riskus, par kuriem jautājat, diversificējam. Pirmkārt, mums ir produkti gan latviešu, gan krievu valodā, otrkārt, mums ir produkti ar dažādu iznākšanas intervālu. Tas, ka aptveram dažādu auditoriju, ļauj arī reklāmdevējiem piedāvāt maksimāli daudz. Ņemot vērā pieaugošo interneta ietekmi, izdodam ne tikai drukātos medijus, mums ir arī ziņu portāls. Tikai ar drukātiem medijiem izdzīvot vairs nevar neviens. Turklāt runa ir par pilnvērtīgiem interneta medijiem – arī vēsturiski zinām, ka žurnālu mājaslapas internetā nevienam nav vajadzīgas, neviens tās neskatās. Ir jābūt atsevišķam produktam, ar atsevišķu brendu. Izdevniecības Rīgas Viļņi auditorija ir milzīga. Vairāk nekā 600 000 lasītāju mūsu drukātajiem medijiem un vairāk nekā pusmiljons interneta pastāvīgo lietotāju.
Cik ļoti jāorientējas uz kādu konkrētu auditoriju?
Tāpat kā tad, ja ejam uz tirgu, lai nopirktu kaut ko ļoti konkrētu – kartupeļus, automašīnu, stādus vai ko citu –, jo tirgū ir viss. Arī mēs veidojam ko līdzīgu tirgum, kur katrs var atrast tieši savām interesēm atbilstošu informāciju. Turklāt atšķirībā no tradicionālajiem ziņu portāliem mums kā papildu resurss satura sagatavošanā ir labie drukāto mediju žurnālisti. Līdz ar to mums ir oriģinālmateriāli vairumā, kas portālam nodrošina unikālo saturu, kāda citiem nav. Tie ir materiāli, kādus labprāt lasām žurnālos. Tas ir mūsu pluss, ja vērtējam, ar ko mūsu portāls atšķiras no citiem ziņu portāliem.
Kā informācija par dažādos medijos pasaulē publicētajām viltus ziņām jeb fake news ietekmē uzticību Latvijas medijiem?
Es gribētu aicināt cilvēkus lasīt drukāto presi, tādā veidā atbalstot vietējos kvalitatīva, patiesa mediju satura sagatavotājus. Drukātā prese ir visievainojamākā satura kvalitātes ziņā, jo to visvairāk skar tiesvedības, tāpēc arī visatbildīgāk izturas pret katru drukātu vārdu. Ļoti reti kurš ziņu portāls ir reģistrējies kā masu informācijas līdzeklis, attiecīgi tiem ir mazāka atbildība likuma priekšā.
Kāpēc nereģistrējas?
Jo tad jāuztur nenormāli jaudīgi serveri, lai piecus gadus saglabātu visu publicēto informāciju, kā tas likumā paredzēts. Kurš var atļauties investēt pašiem praktiski nevajadzīga arhīva uzturēšanā? Avīžu vai žurnālu eksemplārus uzkrāt ir vienkāršāk, tie pieejami arī bibliotēkās. Bet – kas no tā izriet? Drukātie mediji ir visdrošākais informācijas avots, jo tie – vai tā būtu avīze vai žurnāls – nekad neatļausies publicēt nepārbaudītu informāciju, jo izdevēji zina, kādas sekas draud. Līdz ar to patieso un nepatieso ziņu laikmetā es ieteiktu vairāk lasīt avīzes un žurnālus, nekā lietot tādus interneta medijus, par kuriem nav zināms, kurš atbildīgs par saturu.
Internetā arī viltus ziņu izplatītājs ir anonīms.
Ļoti nosacīti. Tāpat caur serveriem var diezgan precīzi noteikt, kurā vietā atrodas teksta ievadītājs. Anonīmo komentāru rakstītāji nemaz nav tik anonīmi, kā viņi iedomājas. Internetā pēc būtības anonīmu komentāru nav. Protams, var mēģināt slēpt pēdas, bet tad tas ir jautājums par resursiem, kas tiek atvēlēti, lai konkrēto personu atrastu.
Arī paši redzat, no kuras adreses katrs komentārs ir jūsu portālā?
Protams. Ik pa laikam sadarbojamies ar policiju un citām drošības struktūrām, kad viņiem nepieciešama kāda konkrēta komentāra IP adrese. Saskaņā ar likumu mums tā jāsniedz, un to arī darām.
Interneta portālā viss pieejams bez maksas. Vai tas nesamazina lasītāju vēlmi tērēt naudu par drukāto izdevumu?
Tie ir dažādi lasīšanas paradumi. Man ļoti patīk pētīt starptautisko pieredzi šajā jomā. ASV Žurnālu izdevēju asociācija, arī vairāki žurnālu izdevēji konstatējuši, ka internets var piesaistīt papildu auditoriju žurnāliem. Līdz ar to, ja gudri rīkojas, no sadarbības ieguvēji var būt gan interneta, gan drukātie produkti. Internetā varam uzskaitīt, cik lapu cilvēki pārlūko, cik ilgu laiku katrā no tām pavada. Tas ļauj labāk saprast, kas cilvēkus vairāk interesē. Un arī caur internetu varam tirgot žurnālu – ja internetā publicētie žurnāla materiāli un aktualizētās tēmas cilvēkam šķitīs interesanti, viņš aizies un nopirks arī pašu žurnālu.
Skaidrs, ka ikdienas ziņas cilvēki patērē vairāk internetā. Tur nenotiek pārklāšanās ar citiem formātiem.
Izdodat arī avīzi. Perspektīvi?
Mēs šobrīd izdodam četras avīzes un nesūdzamies. Saturs ir karalis. Skatos, kādus risinājumus biznesa attīstībai atrod izdevēji Eiropā. Katrs atrod veidus, kā informāciju pasniegt, lai to būtu interesanti lasīt gan internetā, gan drukātā veidā. Es galīgu nepiekrītu viedoklim, ka internets noēdīs avīzes. Jautājums ir par patēriņa attiecībām un gudru satura pārvaldību.
Ir kādas biznesa nišas, jauni produkti, ko gribētos attīstīt?
Tas vairāk attiecas uz portālu un visu, kas notiek interneta vidē. Paredzu, ka televīzija vairāk tiks lietota internetā, proti, televīzija un video būs būtiska portālu satura sastāvdaļa. Tāpat arī iepirkšanās, preču un pakalpojumu saņemšana, sniegšana.
Šajā jomā domājat vairāk darboties?
Bez šaubām! Mēs nevaram palikt ārpusē, esam vienoti ar pasauli, mums tam visam jāseko. Tāpat jāskatās, kā attīstās sociālie tīkli, cik ilgi vieni vai otri vēl pastāvēs, vai tajos būs sava specializācija.
Kā drukāto mediju industrija šobrīd jūtas Latvijā? Cik asa ir konkurences cīņa? Vai ir kādas kopīgas tēmas, kas vieno?
Līdzīgi kā citās biznesa jomās – ja ir kādi jautājumi, kas mūs visus skar, arī mēs, izdevēji, esam vienoti, bet, protams, esam konkurenti, ikdienā varam arī pakašķēties. Gribas dzīvot, strādāt, gribas skaidrus ekonomiskās spēles noteikumus, tas ir normāli jebkurām biznesa struktūrām.
Ja vērtējam, kas notiek ar Latvijas drukāto presi un ekonomiku kopumā, tas raksturojams pavisam īsi – mokāmies. Cilvēku, kas spēj un grib patērēt mūsu produktus, trūkst, kritiskā masa kļūst arvien augstāka. Tieši tāpēc mums ir žurnāli gan Lietuvā, gan Igaunijā, kur arī mēs strādājam. Somijas tirgū ielauzties neizdevās, bija jūtama pārāk liela vietējo uzņēmēju pretestība pret svešinieku ienākšanu. Tagad mēģināsim Zviedrijā. Latvijā fokusējamies uz interneta vidi, ārzemēs – uz drukas produktiem. Krieviski mūsu žurnālus var nopirkt visā Vācijā, tūlīt mūsu izdevuma Ko Ārsti Tev Nestāsta saturs nonāks arī Krievijā. Angliski... nav mums tādas tauku kārtas, lai mēs varētu atļauties visur ieguldīt, par šo virzienu domāsim tālākā nākotnē.
Portālu angliski neplānojat, ņemot vērā milzīgo tirgu un to bagātīgo saturu, ko varētu tulkot?
Domāju, vēl neesam izsmēluši lokālo iespēju limitu, vispirms šajā jomā jāstrādā uz to. Katrā ziņā interneta portāla otrs līmenis drīzāk būs nevis angliski, bet krievu valodā, kas Latvijā ir gana izplatīta. Virzība uz angļu valodu varētu būt tikai pēc tam. Tīri interneta vidē arī latviski neesam izdarījuši ne tuvu tam, ko gribētos. Bet plāni ir lieli, un strādājam.
Šis ir uzticības bizness. Nedrīkstat ļaut vilties cilvēkiem, kurus ieinteresējat ar saviem izdevumiem. Tas nozīmē, ka arī mediju satura kvalitātei jāpievērš milzu uzmanība. Kā to nodrošināt laikā, kad internets pilns viltus ziņām un propagandu?
Varbūt galvenā atšķirība ir tā, ka esam atklāti un nespēlējam nekādas, tostarp politiskās, spēles. Esam tīri orientēti uz tirgu, mums nav nekādu slēptu citu mērķu.
Esat veidojuši ļoti daudzus jaunus izdevumus, daļa no tiem vairs nepastāv. Šajā biznesā nākas eksperimentēt un arī rēķināties, ka var būt zaudējumi.
Jā, protams. Ir kaut kāds zaudējumu līmenis, ar kuru kādu laiku – kamēr jauns izdevums, piemēram, iekaro savu vietu tirgū – varam samierināties; ja tas tiek pārkāpts, izdevumu slēdz.
Uzņēmēji vienmēr smagi pārdzīvo ne tikai to, ka cilvēku Latvijā kļūst mazāk, tātad samazinās iekšējā patēriņa tirgus, bet arī to, ka trūkst darbinieku, – daudzi jaunieši, kas ir talantīgi, spējīgi, apzinīgi, čakli, pārceļas dzīvot uz citām valstīm. Kā jūs to izjūtat?
Tieši tā arī izjūtam – mēs gadiem nevaram atrast darbiniekus noteiktās pozīcijās. Speciālistu trūkuma problēmu asi izjūtam vismaz gadus desmit.
Kādreiz medijos veidoja tādas kā jauno žurnālistu skolas.
Esam domājuši par to, kā kadrus sagatavot pašu spēkiem, to gan esam darījuši drīzāk individuāli, apmācot konkrētus cilvēkus konkrētos darbos. Izdevniecībā mums nav no citiem pienākumiem brīvu cilvēku, kuri varētu citus apmācīt, katrs darbinieks ir maksimāli noslogots. Skolu veidošana nozīmētu papildu izdevumus, tos nevaram atļauties.
Toties varam priecāties, ka kadru mainības gandrīz nav. Mēs rūpējamies par saviem darbiniekiem – gan veselības apdrošināšanas, gan darba vides ziņā. Darām visu, lai darbavieta cilvēkiem būtu pievilcīga, lai viņi gribētu šeit strādāt.
Noris dažādas debates par nodokļu reformu. Kā šīs pārmaiņas skar šo biznesu?
Jebkura izdevumu palielināšana uzņēmumam uzliek papildu slogu. Pēdējo padsmit gadu laikā nav bijis gada, kad šis slogs netiktu palielināts. Man ir grūti iedomāties, kā atkal pēc visām pārmaiņām plānosim nākamā gada budžetu. Jo labāk jau nekas nekļūst. Tieši tāpēc arī mēģinām strādāt tuvākajās ārvalstīs – tas ļauj samazināt šo nestabilitātes risku.
Valstiski vajadzētu atbalstīt reģistrētu mediju darbību?
Bez šaubām. Bet valstisku apziņu gribētos sagaidīt arī valsts pārvaldes darbā.
Tādas trūkst?
Vismaz nekas neliecina, ka būtu, ja mums ar katru gadu ir arvien sliktāki noteikumi biznesā.
Ja paskatāmies lielveikalu stendos, cik liels ir preses izdevumu klāsts, nemaz nešķiet, ka visiem tik grūti...
Ja paskatīsieties, no kā tas plašais produktu klāsts sastāv, latviski un lokāli radīto krievisko izdevumu nemaz nav tik daudz. Lielākā daļa ir no Krievijas vai citām valstīm ievestie.
Kur lētāk vairumā saražot?
Jā, precīzi! Un konkurēt ar tādiem cenas ziņā ir gandrīz neiespējami. Ļoti bieži dzird uzņēmējus sakām, ka te ir tik slikti, ka vairs nevar izturēt, jāpārceļas uz kādu citu valsti.
Ja reiz jau darbojaties arī ārzemēs, vai nav ienākusi prātā doma pilnībā pārcelt savu biznesu uz kādu citu valsti?
Ja valsts turpinās pret uzņēmējiem izturēties tāpat kā līdz šim, būs jādomā arī par tādu iespēju. Drīz arī visa lokālpatriotisma enerģija būs izsmelta. Bet vienlaikus mums ir arī jārēķinās, ka šāda veida bizness tomēr ir lokāls, mēs mediju saturu radām, pateicoties uz vietas dzīvojošo cilvēku darbam. Un arī vēstām par to, kas uz vietas aktuāls. Tāpēc jau ir tā, ka medijus var uzskatīt par sabiedrības spoguli.
Andris
Lasītājs
kimos