Šo procesu aizsāka ASV Federālā rezervju sistēma, kura pēc iepriekšējās 2008.–2009. gada finanšu krīzes, tajā brīdī, kad ASV tautsaimniecībā vērojamais pieprasījums bija vājš, secināja, ka ar līdzšinējo tradicionālo bāzes procentu likmju samazināšanu vairs nepietiek un jāķeras pie radikālākiem kvantitatīvās stimulēšanas pasākumiem. Brīdī, kad centrālā banka sāka valdības obligāciju uzpirkšanu, šo vērtspapīru ienesīgums kritās un bankas tika stimulētas vairāk kreditēt privāto sektoru, nevis valsti.
Šķita, ka sākotnēji obligāciju ienesīguma kritums neveicina ASV makroekonomikas rādītāju uzlabošanos, taču laika gaitā peļņas iespējas no valdības finansēšanas kritās tik tālu, ka nauda aizvien vairāk tika novirzīta aizdevumiem gan uzņēmumiem, gan mājsaimniecībām, turklāt piedāvātais finansējums kļuva aizvien lētāks un vieglāk pieejams. Tas veicināja arī lētākus investīciju projektus un nekustamā īpašuma tirgus atdzīvošanos, kas savukārt radīja jaunus stimulus celtniecībai un tālāk arī rūpniecībai, tirdzniecībai un transporta nozarei.
Visai drīz ASV paraugam ekonomikas stimulēšanā sekoja arī Japāna, taču Eiropas Centrālā banka šādus kvantitatīvos mehānismus sāka izmantoti krietni vēlāk – vien 2016. gadā.
Paraugoties uz situāciju plašāk, varam secināt, ka ASV Centrālās bankas veiktie finanšu pasākumi izglāba arī eirozonu. Investīciju kapitāla plūsmas ir globāla rakstura, un, redzot, ka ASV ar valdības parāda vērtspapīriem vairs nopelnīt nevar, investori sāka tos uzpirkt Eiropā. Pateicoties šiem līdzekļiem, Itālija un Spānija iepriekšējā desmitgadē paglabās no līdzīga likteņa tam, kādu savulaik piedzīvoja Grieķija, jo, augot obligāciju tirgus pieprasījumam, valstīm radās iespēja lētāk pārfinansēt savus parādus un bankrota ēna atkāpās.
Tomēr Covid-19 izplatība līdz pandēmijai pastāvošo, samērā trauslo finanšu stabilitāti ir izjaukusi, un Dienvideiropas valstīm tas ir sevišķi sāpīgi, jo tūrisma plūsma ir apsīkusi, ieņēmumi krītas, bet valdību parādi pieaug un ekonomikas transformācija sagādā aizvien lielākus izaicinājumus. Turklāt papildu problēmas var sagādāt pasaulē gaidāmais inflācijas kāpums, kas daudziem Dienvideiropas iedzīvotājiem pirktspēju var samazināt, un tādējādi var augt gan nabadzības, gan politiskā populisma riski, kas var negatīvi ietekmēt gan eirozonas, gan Eiropas Savienības likteni.
Trūkst līdzsvara
Pagaidām kopējais prognozētais inflācijas līmenis gan ASV, gan eirozonā nav uzskatāms par augstu. SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis stāsta, ka inflācijas atjaunošanās būtu loģiskas ekonomikas stabilizācijas un monetārās ekspansijas sekas. Fiksēto ienākumu finanšu tirgus dalībnieki ASV prognozē inflāciju nedaudz virs 2% līmeņa, bet eirozonā nedaudz vairāk par 1%. ''Tas joprojām ir zems līmenis. Taču inflācijas kāpums radīs jautājumus ekonomikai un arī finanšu sistēmai par to, kāds ir ilgtspējīgs parāda līmenis un kādi ir daudzu aktīvu novērtējumi, piemēram, akciju un mājokļu cenas,'' skaidro SEB bankas speciālists.
Gašpuitis zina teikt, ka globālo fiskālo stimulu pasākumu apjoms ir aptuveni 12,5 triljoni ASV dolāru (apmēram 10,5 triljoni eiro), kas ir apmēram piecas reizes lielāks nekā 2008.–2009. gada finanšu krīzes laikā.
''Šoreiz vairāk ir ticis tieši mājsaimniecībām un uzņēmumiem. Paredzams, ka ietekme uz pieprasījumu kļūs redzama, tiklīdz tiks mazināti Covid-19 ierobežojumi, kas pastiprināti sildīs pieprasījumu,'' spriež Gašpuitis.
Tomēr viņš arī norāda, ka Covid-19 krīze ir radījusi nelīdzsvarotību starp piedāvājumu un pieprasījumu, galvenokārt pakalpojumos. ''Tas parasti samazina algas un cenas, un tādējādi arī inflācijas spiedienu. Tomēr divi faktori padara situāciju izaicinošu. Pirmkārt, ekonomiskā pieauguma vai krituma dati ir pakļauti lielai nenoteiktībai. Otrkārt, pieaug digitalizācija un attālinātais darbs, kas rada jautājumu par jaunā piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru,'' vērtē SEB bankas eksperts.
Cilpa savelkas
Finanšu tirgū ieplūstošā centrālo banku nauda veicina ne tikai inflāciju, kas ekonomiski attīstītākajās valstīs ļauj uzņēmumiem pelnīt vairāk un maksāt lielākas algas, bet arī atsevišķu riskantāko finanšu tirgus segmentu, piemēram, akciju tirgū nokļūšanu jaunos vēsturiskajos cenu maksimumos.
Ekonomikas kritums, sliktāki finanšu rādītāji un vienlaikus pārvērtētu aktīvu cenas ir visai bīstams ''maisījums'', kas var novest pie jauniem finanšu satricinājumiem, kamēr pasaule vēl mēģina sadzīvot ar iepriekšējiem.
Par spīti valdību koordinētam finanšu atbalstam, aug uzņēmumu maksātnespējas un bankrotu draudi, un, ja šis process savienosies ar akciju cenu kritumu un kopējā investīciju mikroklimata pasliktināšanos biržās, pašreizējā krīzē cietušo tautsaimniecības nozaru atgūšanās kļūs vēl problemātiskāka nekā patlaban. Šādos apstākļos lielas ciešanas varētu piedzīvot eirozonas dienvidu valstis, kurām, pirmkārt, ir būtiskāka tūrisma un ar to saistīto starptautisko pasažieru pārvadājumu nozīme ekonomikā, otrkārt, tām visām, izņemot Slovēniju un Maltu, jau pirms Covid-19 krīzes bija ļoti lieli valdības parādi, kuru pārfinansēšana var radīt problēmas, ja pasaules fondu tirgos mainītos konjunktūra.
Rast balansu
Swedbank galvenā ekonomiste Latvijā Līva Zorgenfreija skaidro, ka parāda ilgtspēja ir atkarīga no parāda un ekonomikas lieluma attiecības. Pēc ekonomistes domām, aizdevuma slogs mazināsies, valstīm pakāpeniski parādu atmaksājot, bet svarīgākais ir uzturēt veselīgu ekonomikas izaugsmi nākotnē, un šādas izaugsmes priekšnoteikums ir augstāka produktivitāte. ''Svarīgi ir, lai ievērojamie Atjaunošanas un noturības plāna līdzekļi, kas Eiropas ekonomikās tuvāko gadu laikā ieplūdīs, tiktu ieguldīti, veicinot strukturālās reformas un kāpinot produktivitāti. Visbeidzot – ja iepriekš aprakstītie ceļi uz ilgtspējīgu valdības parādu nestrādās, nevar izslēgt, ka kādai no valstīm var būt nepieciešama arī parāda restrukturizācija,'' secina Swedbank tautsaimniecības eksperte.
Pēc viņas teiktā, šobrīd galvenais scenārijs paredz, ka straujais parāda kāpums ir vienreizēja krīzes laika iezīme un tālāk, ekonomikām atkopjoties, situācija normalizēsies un valstis atgriezīsies pie sabalansētāka budžeta.
''Jāpiebilst, ka, pateicoties centrālo banku atbalstam, parāda apkalpošanas izmaksas pēdējā laikā ir ļoti zemas, jo procentu likmes ir pat negatīvas. Zemo likmju laikmets vēl kādu laiku turpināsies. Tas padara parādu nastu ievērojami vieglāk panesamu,'' skaidro Zorgenfreija.
Viņas atziņai pievienojas bankas Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš, norādot, ka, piemēram, Itālijas procentu likmes nekad nav bijušas tik zemas kā patlaban. ''Ja vien citas eirozonas valstis šo situāciju pacietīs, tā var turpināties bezgalīgi. Iespējams, kādā brīdī radīsies dilemma – celt procentu likmes atbilstoši eirozonas kopējai ekonomiskajai situācijai, lai bremzētu inflācijas kāpumu, un riskēt izraisīt šo valstu bankrotu vai arī paciest lielāku inflāciju. Tad arī uzzināsim, vai Dienvideiropas valstu parādus samazinās bankrots vai inflācija. Vērojot to ražīguma dinamiku, ekonomikas struktūru, demogrāfisko situāciju, šķiet maz ticams, ka Dienvideiropas valstis spēs samazināt savus parādus ar nodokļu ieņēmumu palīdzību,'' spriež Strautiņš.