Eiropa grimst parādos

"Pasaulē, un jo sevišķi eirozonā, parādi ir ļoti lieli. Latvijas gadījumā situācija nav tik dramatiska, jo mums ir mazāks parāda apjoms pret ekonomikas lielumu," situāciju ieskicē ekonomists Ivars Brīvers. Lai objektīvāk varētu izmērīt parādu ietekmi uz tautsaimniecību, saistību apjoms tiek salīdzināts ar valsts kopējo ekonomikas apmēru jeb iekšzemes kopproduktu (IKP). Latvijas valdības parāds pērn sasniedza 40,1% pret valsts IKP, tas būtu nedaudz vairāk par 5000 eiro uz vienu iedzīvotāju. "Taču, ņemot vērā, ka ne zīdaiņi, ne sirmgalvji parādu neatdos, summa jārēķina uz vienu strādājošo iedzīvotāju, un tad jau skaitlis sanāk ievērojami lielāks," vērtē Brīvers.

Latvijas gadījumā tie ir nepilni 11,3 tūkstoši eiro. Ekonomists skaidro, ka valstu parādi netiek atdoti tūlītēji, bet tiek veikta finansiālo saistību pārfinansēšana. Respektīvi, valstis veic jaunus aizņēmumus, lai atdotu iepriekšējos. Ja ekonomika aug strauji un situācija naudas tirgū ir labvēlīga, valsts parāds samazinās. Tomēr lielas daļas eirozonas valstu, sevišķi dienvidu daļā, problēma ir, ka tautsaimniecība attīstās gausi, bet parādu kalns pieaug un rada finansiālu nedrošību pārējiem valūtas zonas dalībniekiem. Piemēram, Itālijas parāds pērn sasniedzis rekordaugstumu – 132,6% pret IKP –, un, ja valsts ar parādiem nespēs tikt galā, problēmas būs visai eirozonai, turklāt krietni vien lielākas, jo arī Itālijas ekonomikas apjoms ir ievērojami lielāks. Salīdzinājumam – Grieķijas valdības parāds pret IKP pērn bija 179%, Portugāles – 130,4%. 

Izdevīgi aizdevējiem

Jautāts, vai, mainoties pašreizējai finanšu tirgus konjunktūrai, Dienvideiropas valstīm varētu būt grūtāk pārfinansēt savas saistības, Brīvers atbild apstiprinoši. Viņaprāt, pārmērīgu parādu cēlonis bieži saistīts ar uzstādījumu ražot un tērēt vairāk, jo tas dzen uz priekšu ekonomiku. Tādējādi izaugsmes vārdā bieži tiekot ignorētas reālās iedzīvotāju patēriņa vajadzības un nevajadzīgi palielināti tēriņi, kas galu galā noved pie aizvien pieaugošiem parādiem. "Jau 1930. gadā ekonomists Džons Meinards Keins rakstīja – pēc 100 gadiem mainīsies sabiedrības izpratne par to, kas ir labs un ļauns. Ekonomists jau tobrīd atzina, ka ne vienmēr jābūt izaugsmei, bet jāražo tik, cik reāli vajadzīgs patēriņam," stāsta Brīvers. Viņaprāt, izaugsmē ir ieinteresēti finanšu tirgi, jo tie aizdot naudu, tāpat arī ražotāji, kuri ieinteresēti tikt pie papildu peļņas. "Vācu autorūpnieks ir vairāk ieinteresēts, lai grieķi brauktu ar viņa ražotnē saražotajām automašīnām, nekā paši grieķi. Ja grieķiem nav naudas, aizdosim to viņiem, lai var nopirkt auto," korporatīvo filozofiju skaidro ekonomists. Tie, kuriem naudas nav, bieži vien aizņemas, daudz nebēdājot, ka šos aizdevumus nevarēs atdot. Bankām sākas problēmas, un, lai to rezultātā nesāktos vispārēji finanšu satricinājumi, valdības steidz tās glābt, aizņemoties pašas.
 

Neparedzamā izskaņa

Ja ekonomikai iet slikti, valdības nespēj atbilstošā apmērā iekasēt nodokļus, parādu apjoms aug un rodas grūtības savus parādus pārfinansēt ar nosacījumiem, kas nodrošinātu šo valstu ilgtspējīgu attīstību. "Itālija un Portugāle nemaz nevarētu pārfinansēt savas saistības finanšu tirgū, ja Eiropas Centrālā banka nenāktu talkā ar savu ekonomikas stimulēšanu," dažu Dienvideiropas valstu bēdīgo situāciju raksturo ekonomists un uzņēmējs Jānis Ošlejs. 

Viņš skaidro, ka šo valstu galvenā problēma ir konkurētspējīga eksporta trūkums. "Eksportā šīs valstis konkurē ar Austrumeiropu un Ķīnu, kur ražošana ir lētāka. Latvija norija šīs rūgtās zāles, taču galarezultātā mums ir konkurētspējīgāks eksports nekā eirozonas dienvidu valstīs," skaidro uzņēmējs. Tā kā algas Latvijā ir zemākas nekā Portugālē, no korporatīvā viedokļa ražot Latvijā ir izdevīgāk. Ošlejs norāda uz to, ka šajās valstīs cenšas saglabāt iepriekšējo labklājības līmeni, nevis radīt labvēlīgu mikroklimatu eksporta attīstībai, tāpēc trūkst ārvalstīs nopelnītās naudas un tādējādi aug arī parāda apjoms. Viņaprāt, vienīgais ceļš, kas var nodrošināt perifērijas valstu izraušanos no parādu bedres, ir augstākas pievienotās vērtības eksporta radīšana. "Tas nav tik viegli, līdz ar to pagaidām veidojas apburtais loks ar visai mazām izredzēm uz kardinālām pārmaiņām, tas finanšu tirgus konjunktūras maiņas gadījumā atkal var nest jaunas problēmas," secina ekonomikas eksperts. Arī citi ekonomisti parādu problēmu vērtē kā sarežģītu. Brīvers pauž, ka ar ekonomikas pārmaiņām noteikti jārēķinās. "Jautājums ir tikai, kādā veidā tas notiks. Atliek vien cerēt, ka tas notiks bez lieliem finansiāliem sabrukumiem un kara," piebilst ekonomists.  

Tomēr ir arī labas ziņas. Bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš zina teikt, ka tagad Dienvideiropas valstis sava parāda apkalpošanai ik gadu tērē ievērojami mazāk nekā pirms eiro ieviešanas. Piemēram, Itālija pērn sava parāda apkalpošanai tērēja nedaudz mazāk nekā 4% no IKP salīdzinājumā ar gandrīz 6% 2000. gadā un vairāk nekā 10% 1995. gadā, lai gan parāda līmenis kopš 2000. gada pieaudzis no nedaudz vairāk nekā 100% līdz 132,6% pret IKP pērn. Līdz ar to, kamēr procentu likmes saglabājas pašreizējā līmenī, šo valstu parādu apmērs vismaz īstermiņā problēmas nerada, uzskata ekonomists.  

Viņš mierina, ka arī augsts valsts parāda līmenis var būt ilgtspējīgs un galvenais ir attiecīgās valsts spēja šo parādu apkalpot. Vēsturiski virknei valstu parāda līmenis ilgstoši bijis augstāks, nekā pašlaik tas ir Dienvideiropas valstīs, un, piemēram, Japānā šobrīd veido aptuveni 240% no IKP. Parāda ilgtspējā svarīgs ir ne tikai tā līmenis, bet arī ekonomikas izaugsmes temps un procentu likmes, skaidro Āboliņš. Viņaprāt, nav lielas iespējamības, ka tuvākajā laikā varētu strauji pieaugt Itālijas un Portugāles obligāciju procentu likmes, kas apgrūtinātu šo valstu finanšu saistību kārtošanu.