Pasaules ekonomikas izaugsmes temps šajā pavasarī ir palēninājies. Pieaugums nav pastāvīgs lielums, bet pakļauts negaidītām izmaiņām. Patlaban pasaules ekonomiku notur strauji augošās ekonomikas, kā arī piesardzīgi vērtējamā stabilizācija ASV. Taču tas nav pietiekami, lai pagrieztu kopējo situāciju pasaulē uz droša izaugsmes ceļa. Šī situācija ir loģisks iznākums Rietumu pasaulē vērojamajai parādu un kredītu samazinājuma tendencei, kā arī nenoteiktību uztur jautājums par eiro projekta tālāko attīstību.
Lai pasaules ekonomika saglabātu izaugsmi, ir nepieciešamas jaunas palīdzības programmas, kamēr jau uzsāktās ir jāturpina. Mazāks uzsvars uz taupības pasākumiem, vairāk orientējoties uz izaugsmi veicinošajiem pasākumiem Eiropas Savienībā norāda uz krīzes risināšanas stratēģijas maiņu, kas savukārt varētu nozīmēt novirzīšanos no Fiskālās disciplīnas līguma ciešajiem uzstādījumiem. To pastiprina arī Francijas vēlēšanu rezultāts, kas viesīs noteiktas dabas korekcijas līdzšinējās ekonomiskās politikas uzstādījumos eiro zonā.
Eiro zonas parādu krīzes mutuļa priekšplānā pamazām izvirzās Spānija ar tās finanšu sektora problēmām. Visticamāk Spānijai nāksies lūgt palīdzības programmu, kas varētu sniegties aptuveni 150 miljardu eiro apmērā, ar mērķi reformēt un rekapitalizēt bankas. Tikmēr Eiropas Investīciju bankas kapitāls tiks papildināts par 50 miljardiem eiro, lai tā palielinātu kredītspēju par 300 miljardiem eiro uz izaugsmi orientētu projektu finansēšanai visā Eiropā. Šādam solim ir arī politisks mērķis: risināt pieaugošo kritiku atsevišķās eiro zonas un G20 valstīs pret pārlieku vienpusīgu jostas savilkšanas politiku un strukturālās izaugsmes politikas trūkumu. Tikmēr eiro zonas parādu krīze ir palielinājusi saspīlējumu cīņā par ietekmi Starptautiskajā Valūtas fondā un G20. Savukārt pēc pagājušā nedēļas nogalē notikušajām vēlēšanām augstu vilni sit politiskā spriedze Grieķijā, kas ir audzējis neskaidrību par Grieķijas nākotni eiro zonā.
Krīzes stratēģijas maiņa par labu izaugsmes veicināšanai ir saistīta ar riskiem. Jaunajā stratēģijā centrālo banku ieguldījums būs turpināt uzturēt zemas procentu likmes un būt gatavībā izsniegt jaunus aizdevumus finanšu sistēmas likviditātes nodrošināšanai. Lēnāka fiskālā konsolidācija apvienojumā ar valsts vērtspapīrus un citus aktīvus pērkošajām centrālajām bankām, rada riskus inflācijas gaidu un procentu likmju pieaugumam. Būtisks, bet grūti atbildams jautājums ir, kā šī mazāk ciešā taupības politika tiks īstenota. Šobrīd ir grūti noteikt cik lielā mērā ECB ir gatava atkāpties no sava inflācijas mērķa (tuvu 2% līmenim) un kā tā reaģēs, piemēram, uz SVF priekšlikumu dubultot eiro zona inflācijas mērķi.
Neskatoties uz vienoto procentu likmi, eiro zonas valstis turpinās demonstrēt atšķirīgas ekonomiskās un strukturālās attīstības tendences nākamajos pāris gados, piemēram, attiecībā uz izaugsmes un bezdarba rādītājiem. Lai eiro zona turpinātu pastāvēt, Vācijai projekta nākotnē ir jāiegulda vairāk, tas ir, ne tikai finansiāli, bet arī pašas idejas saglabāšanā. Savukārt krīzes skartajās valstīs īstenotajai politikai jāuzrāda ilgtspējīgus rezultātus. Tikmēr situācija pieprasa nepieciešamību pēc lielākas ekonomiskās un politiskās varas centralizēšanas un institucionalizēšanas. Vēlēšanas un sabiedriskās aptaujas Eiropā liecina, ka politiskās sistēmas piedzīvo nopietnu izaicinājumus, kas var draudēt ar nopietnu atbalsta kritumu un nestabilitāti nākotnē. Tas tikai apliecina nopietnību un nepieciešamību pēc izsvērtas rīcības Latvijas virzībai uz dalību vienotās valūtas sistēmā. Šogad eiro zonas ekonomika kritīsies par 0.6%, bet 2013.gadā augs par 0.8%. ECB bāzes procentu likmi saglabās 1.0% apmērā. Industriāli attīstīto valstu kluba (ESAO) IKP šogad augs par 1.6%, bet nākamgad par 2.1%. Šāda anēmiska izaugsme turpinās spiest inflāciju lejup.
ASV ekonomikas izaugsme ir sagaidāma straujāka, šogad tā pieaugs par 2.5%, bet nākamgad par 2.7%. Mājsaimniecības joprojām turpina cīnīties ar pārmērīgi augsto parāda līmeni. Tikmēr mājokļu tirgus vēl nav stabilizējies. Pavasara makroekonomiskie dati radīja arī zināmas bažas. Izaugsmes dinamika ir pietiekama, lai izvairītos no recesijas, bet mājsaimniecību parāda līmenis, ko varētu dēvēt par "samērīgu" līdz 2015.gadam sasniegts netiks. Šā gada novembrī gaidāmās prezidenta vēlēšanas bloķē konkrētus lēmumus par federālās valdības finansēm, tai skaitā, lai pagarinātu nodokļu brīvdienas. Šos jautājumus ir nepieciešams atrisināt līdz gada beigām, lai novērstu izaugsmes palēnināšanos nākamgad. FRS saglabās procentu likmi 0-0.25% procentu apmērā līdz 2015.gadam, kā arī sagaidāms, ka tiks īstenota kvantitatīvās mīkstināšanas (QE3) trešā kārta, kas būs vērsta ar hipotēku nodrošināto vērtspapīru iepirkšanu.
Strauji augošās ekonomikas, ieskaitot Ķīnu, spēs izvairīties no cietās piezemēšanās. Gada otrajā pusē, pieauguma perspektīvas Ķīnā uzlabosies un zemāka inflācija sniegs manevra iespējas ekonomikas stimulēšanas pasākumiem. Ķīnas IKP pieaugums 2012.gadā būs 8.5% un 8.7% 2013.gadā. Lielākajā daļā citās Āzijas ekonomikās, IKP pieauguma paātrināšanās jau ir sākusies.
Tikmēr pirmā ceturkšņa dati ir likuši uz augšu pārvērtēt pārskatīt Lietuvas izaugsmi. Arī Latvijas ekonomikā vērojamā inerce uz valdošās nenoteiktības fona ir atzīstama. Tomēr nedrīkst nenovērtēt apkārt valdošās tendences un to ietekmi uz tālāko ceturkšņu veikumu. Latvijā un Lietuvā 2012.gadā IKP pieaugums būs robežās no 2.5 - 3.0% un 3.5 - 4.0% 2013.gadā. Lielu lomu spēlēs kopējais noskaņojums un nedaudz spēcīgāks privātā patēriņa pieaugums, kas krīzes gados bija ievērojami samazināts taupības politikas ietekmē. Ilgtermiņā izaugsme tomēr būs atkarīga no panākumiem eksporta kāpināšanā. Lielāka atkarība no eksporta apvienojumā ar vājāku ekonomisko klimatu Ziemeļeiropā, izaugsme Igaunijā būs par 1.5 - 2.5 procentpunktiem zemāka nekā pārējās divās Baltijas valstīs. Taču uz pērnā gada izaugsme fona tas nav vērtējams kā negatīvs faktors.