Vienlaikus, daudzām nozarēm turpinot veiksmīgi strādāt un palielinoties vidējai algai, ir pieaudzis to mājsaimniecību īpatsvars, kurām savus izdevumus izdodas segt ļoti viegli. Pērn 27,2% mājsaimniecību savus ikdienas izdevumus sedza ar grūtībām vai ar lielām grūtībām, tas ir par 1,4 procentpunktiem mazāk nekā 2019. gadā, kad šādas grūtības bija 28,6% mājsaimniecību, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.
Praktiski nemainīgs ir saglabājies to mājsaimniecību īpatsvars, kuras savus ikdienas izdevumus sedza ar nelielām grūtībām vai samērā viegli (62,4% 2019. gadā un 62,8% 2020. gadā). Savukārt nedaudz ir palielinājies to mājsaimniecību īpatsvars, kuras savus ikdienas izdevumus sedza viegli vai ļoti viegli, – no 9% 2019. gadā līdz 10% 2020. gadā.
CSP aptauja liecina vēl par kādu interesantu faktu. Proti, 2020. gadā ir sarukusi summa, ko mājsaimniecības min kā vidējo vēlamo summu savu ikdienas izdevumu segšanai. Pērn Latvijas iedzīvotāji norādījuši, ka vēlamā minimālā summa ikdienas izdevumu segšanai vienai personai būtu vismaz 561 eiro mēnesī. Tas ir par 18 eiro jeb 3,2% mazāk nekā 2019. gadā, kad vēlamā summa bija vismaz 579 eiro mēnesī. (Ienākumi 2019. gadā nedaudz pārsniedza šo summu, sasniedzot 583 eiro mēnesī uz vienu mājsaimniecības dalībnieku.)
Izmaiņas iespējams skaidrot ar iedzīvotāju patēriņa struktūras maiņu. Tā kā lielu gada daļu pilnībā vai daļēji nestrādāja dažādi biznesi, kas saistīti ar iedzīvotāju pulcēšanos un pārvietošanos, piemēram, kultūras, atpūtas, viesmīlības un tūrisma nozarē, saruka arī kopējie iedzīvotāju tēriņi, un teorētiski mājsaimniecību rīcībā varēja palikt lielāki līdzekļi.
Vissliktāk Zemgalē
Rīgas un Pierīgas mājsaimniecības ir visoptimistiskāk novērtējušas savas iespējas segt nepieciešamos ikdienas izdevumus – 12,9% Rīgas mājsaimniecību un 10,5% Pierīgas mājsaimniecību apgalvoja, ka ikdienas izdevumus sedz viegli vai ļoti viegli. Tas varētu būt skaidrojams ar augstāku vidējo atalgojumu nekā reģionos.
Savukārt reģionos situācija kardināli atšķiras. Vismazāk turīgo mājsaimniecību bijis Vidzemē. Tur mājsaimniecību īpatsvars, kuras atzīst, ka savus izdevumus sedz viegli vai ļoti viegli, sasniedzis vien 4,7%. Pārējos reģionos turīgo mājsaimniecību īpatsvars bijis lielāks, taču situācija arī atpaliek no tās, kāda vērojama Latvijas sirdī – Rīgā un Pierīgā. Latgalē to mājsaimniecību īpatsvars, kuras ikdienas izdevumus sedz viegli vai ļoti viegli, sasniedzis 7,9%, Zemgalē – 8,2%, bet Kurzemē šādu atbildi snieguši 8,8% no aptaujātajām mājsaimniecībām. Savukārt lielākā daļa mājsaimniecību Vidzemē un Kurzemē norādījušas, ka izdevumus sedz ar nelielām grūtībām vai samērā viegli (attiecīgi 68,5% un 66,9%). Zemgalē un Latgalē aptuveni trešdaļa mājsaimniecību pesimistiski vērtē savas iespējas segt ikdienas izdevumus – attiecīgi 35,1% un 32% mājsaimniecību atzinušas, ka tas sagādā grūtības vai lielas grūtības.
Ja varam pieņemt, ka labākā situācija ir Rīgā un tās apkārtnē, var teikt, ka sliktākā tā ir bijusi Zemgalē, kur ir bijis vislielākais to mājsaimniecību īpatsvars, kuras savus ikdienas izdevumus sedz ar grūtībām vai lielām grūtībām. Šādu mājsaimniecību īpatsvars bijis 35,1% (vidēji Latvijā 27,2%). Šajā reģionā ir bijis viszemākais to mājsaimniecību īpatsvars, kuras izdevumus sedz ar nelielām grūtībām vai viegli, – 56,7% (vidēji valstī – 62,8%), bet turīgo mājsaimniecību īpatsvars ir bijis 8,2%, šajā ziņā apsteidzot tikai Latgali.
Nesaskan ar algām
Interesanti, ka ne vienmēr vidējais atalgojuma līmenis reģionā saskan ar labklājības standartu un savu finansiālo iespēju novērtēšanu. Ja raugāmies uz statistiku reģionālajā kontekstā, Zemgalē vidējās algas nebūt nav tās zemākās. 2019. gada beigās Zemgalē bija lielākās algas pēc Rīgas un Pierīgas, un toreiz Latvijas maizes klētij uz papēžiem ar trīs eiro lielu vidējās bruto darba samaksas atstarpi mina Kurzeme. Pērn gada nogalē (ceturtajā ceturksnī) Kurzeme par trim eiro savu sāncensi bija apsteigusi un Latvijas rietumu reģionā vidējā darba samaksa bija 1021 eiro uz papīra, bet Zemgalē – 1018 eiro. Savukārt Vidzeme un Latgale vidējā atalgojuma ziņā krietni vien iepalika, un vidējā bruto darba samaksa tur bija attiecīgi 956 un 829 eiro. Tādējādi Zemgales fenomens savas materiālās labklājības zemākā novērtēšanā var būt saistīts gan ar lielākām prasībām pret dzīvi, gan ar to, ka šajā reģionā atalgojuma ziņā iespējams vērot lielas atšķirības. Gan mājsaimniecību pašu labklājības novērtējums, gan vidējās algas atšķirības, piemēram, starp Zemgali un Vidzemi, kā arī Latgali vedina uzdot arī jautājumu par ēnu ekonomikas īpatsvaru šajos reģionos. Vidējais atalgojums Latvijā pagājušā gada ceturtajā ceturksnī sasniedzis 1188 eiro, Rīgā tas bijis 1326 eiro, Pierīgā – 1145 eiro.
Līdzīgi kā iepriekš
Jāpiebilst, ka neviens no reģioniem pērn nav piedzīvojis vidējās darba samaksas kritumu. Domājams, ka arī šogad būs līdzīgi, tomēr galvenais jautājums ir, vai algu saņēmēju skaits kļūs lielāks, respektīvi, vai samazināsies bezdarbs. Spriežot pēc tā, ka to nozaru uzņēmumu finansiālā kapacitāte, kuri visvairāk cieš no Covid-19 izplatības un tās ierobežojumiem, pamazām izsīkst, ticamākā versija ir tā, ka darba tirgus šogad diezin vai kļūs lielāks. Ir iespējams, ka nākamajā ziemā nodarbināto cilvēku skaits būs lielāks nekā šajā ziemā, taču, raugoties uz iespējamo situāciju šogad kopumā, ekonomistu izteiktie viedokļi liecina, ka šā gada bezdarba līmenis varētu būt visai līdzīgs tam, kāds bija pērn. Vienīgā atšķirība ir tā, ka ekonomikas attīstība varētu būt ar pozitīvu, nevis negatīvu dinamiku, tādējādi rodot lielākas iespējas bezdarbniekiem drīz atgriezties darba tirgū.
Labā ziņa ir tā, ka gadījumā, ja situācija ar Covid-19 izplatību nesaasināsies, ir iespēja, ka arī turpmākā iedzīvotāju materiālā labklājība kopumā nepasliktināsies. Tiesa, šobrīd ir visai daudz nezināmo, taču ir pamats domāt, ka šogad darbu vismaz kaut kādā mērā varētu atjaunot kultūras, atpūtas, kā arī viesnīcu un restorānu industrija. Jāpiebilst, ka to darbība pozitīvi ietekmē arī citas sfēras – pārtikas un dzērienu ražošanu, mazumtirdzniecību un pat mašīnbūves un metālapstrādes nozari, kā arī kāpina naudas apriti ekonomikā, kas ir galvenais līdzeklis, ar ko veicināt sabiedrības labklājību.