Rīga var būt Baltijas centrs
No bankas Luminor ekonomistu atziņām secināms, ka Latvijas priekšrocība, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, ir tā, ka Rīgai ir plašas iespējas būt par Baltijas ekonomiskās dzīves centru gan ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ, gan arī, kā uzsvēra Strautiņš, tādēļ, ka Rīgā iedzīvotāju skaits ir ievērojami lielāks nekā Tallinā un Viļņā, turklāt līdz ar to lielāks ir arī strādājošo skaits.
Statistikas dati rāda, ka Rīgā mājo aptuveni 630 tūkstoši, bet kopā ar aglomerāciju – pāri vienam miljonam iemītnieku, Viļņā iedzīvotāju skaits ir ap 580–585 tūkstošiem, Tallinā – ap 450–455 tūkstošiem.
Dažādos informācijas avotos dati par iedzīvotāju skaitu gan atšķiras, tomēr nav noliedzams tas, ka Rīga pārspēj abas pārējās Baltijas valstu galvaspilsētas.
Turklāt jāatceras, piemēram, tas, ka līdz Covid-19 krīzei tieši Latvijas galvaspilsēta bija Baltijas aviosatiksmes centrs. Starptautiskā lidosta Rīga nav atteikusies no ieceres pēc pandēmijas atkal ik gadu apkalpot daudzus miljonus pasažieru un dominēt visā Baltijas reģionā.
Savukārt Rīgas vājais punkts, pēc Strautiņa teiktā, ir tas, ka Tallina un Viļņa pēdējo gadu laikā ir pārspējušas mūsu valsts galvaspilsētu informācijas tehnoloģiju (IT) attīstībā, paverot plašākas iespējas jauniem, strauji augošiem uzņēmumiem, kuri darbojas gan tieši IT jomā, gan ar mūsdienīgiem IT risinājumiem saistītajos starptautisko biznesa pakalpojumu un finanšu tehnoloģiju segmentos. Turklāt, kā uzsvēra Strautiņš, vērojams, ka, valsts mērogā vērtējot, ne tikai Igaunija, bet arī Lietuva jau pirms pandēmijas sāka pārspēt Latviju tieši IT jomas attīstībā un abās mūsu Baltijas kaimiņvalstīs parādījās nozīmīgi, ar IT biznesu saistīti projekti. No Strautiņa stāstītā arī izriet, ka pēdējo gadu laikā ne tikai Igaunija, bet arī Lietuva var lepoties ar mūsdienīgu skatījumu uz ekonomikas attīstību, kamēr Latvijā vairāk lūkojas pagātnē un koncentrējas uz ierastajām nozarēm, piemēram, uz lauksaimniecību.
Situācija nodarbinātībā
Kopējā iezīme visām trim Baltijas valstīm ir tāda, ka, lai arī pandēmijas laikā, salīdzinot ar laiku pirms Covid-19 krīzes, bezdarba riski aug, tomēr nav vērojams milzīgs bezdarba līmeņa kāpums. Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati rāda, ka pagājušā gada ceturtajā ceturksnī, kad jau bija jūtams Covid-19 otrais vilnis, bezdarba līmenis mūsu valstī bija 7,9%, Igaunijā 7,4%, bet Lietuvā 9,1%.
Šā gada janvārī Latvijā bezdarba līmenis bija 8,8%, bet februārī 9,1%, informē CSP. Savukārt aģentūra LETA, atsaucoties uz Eiropas Savienības (ES) statistikas biroju Eurostat, vēsta, ka Latvijā šā gada janvārī bezdarba līmenis bija 8,5%, bet Lietuvā – 9,6%. Datu par bezdarba līmeni Igaunijā janvārī Eurostat rīcībā nebija, bet pieļaujams, ka bezdarba līmenis varētu būt ap 7–8%.
Strautiņš ir izteicis prognozi, ka ''jau šajā vasarā visā Baltijā sāksies pandēmijas viļņos aizskaloto darbvietu atjaunošanās. 2022. gada sākumā mūsu valstī bezdarbnieku īpatsvars varētu samazināties līdz 7%, bet tā paša gada beigās tas jau būs tuvu pirmspandēmijas līmenim – 6%''.
Bankas Luminor ekonomisti kopumā ''par Baltijas valstu ekonomikas izredzēm šajā gadā ir piesardzīgi, prognozējot, ka Igaunijas iekšzemes kopprodukts (IKP) augs par 2,5%, Latvijas IKP – par 2,1%, bet Lietuvas IKP – par 1,8%. Savukārt optimistiskas prognozes saistās ar 2022. gadu un tālākajiem gadiem'', informēja Strautiņš un arī atzina, ka ''ir gan viens klupšanas akmens – un tā ir demogrāfija''.
Te jāatgādina divi aspekti. Pirmkārt, bažas par zemo dzimstību un kopumā par demogrāfisko situāciju pastāv arī par Baltiju daudz turīgākās Eiropas valstīs, līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka neliels labklājības kāpums garantēs augstāku dzimstību. Otrkārt, vērtējot iedzīvotāju skaita izmaiņas saistībā ar cilvēku aizbraukšanu strādāt ārvalstīs, XXI gadsimtā tā dēvēto lielo aizbraukšanu ir piedzīvojusi gan Latvija, gan Lietuva, bet ne Igaunija.
Tas jau gadiem tiek skaidrots ar to, ka 2008./2009. gada finanšu krīzes ietekmē daudzi Latvijas un Lietuvas iedzīvotāji devās strādāt, piemēram, uz Lielbritāniju vai Īriju, turpretī Igaunijas iedzīvotāji darbu atrada savā ziemeļu kaimiņvalstī Somijā un līdz ar to saglabāja saikni ar dzimteni. Pirms pandēmijas bieži tika runāts par igauņiem, kuri strādā Somijā, bet atvaļinājumu pavada Igaunijā, un pat par tādiem Tallinas iedzīvotājiem, kuri regulāri ar prāmi brauc pāri Somu līcim uz darbu Helsinkos.
Patlaban izskan brīdinājumi par to, ka brīdī, kad Covid-19 izplatības riski mazināsies un brīvāka kļūs starptautiskā pārvietošanās, var būt vērojama sociālekonomiski aktīvā vecuma iedzīvotāju aizplūšana, piemēram, no Latvijas uz tām ES dalībvalstīm, kuras savu ekonomiku atjaunos ātrāk.
Arī, vērtējot situāciju Baltijas mērogā, ja kāda no Baltijas valstīm Covid-19 krīzi pārvarēs ātrāk nekā abas pārējās un straujāk atjaunos tūrismu, ēdināšanas biznesu, kā arī kultūras un izklaides pasākumu rīkošanu, tad varētu pārvilināt minēto jomu darbiniekus no abām Baltijas kaimiņienēm. Strautiņš gan pauda viedokli, ka tūrisms Latvijā, Lietuvā un Igaunijā atjaunosies vienlaicīgi un ļoti strauji, bet tas notiks 2022.–2023. gadā, nevis šovasar.
To, ka pēc ierobežojumu atcelšanas tūrisms un citas ar cilvēku pulcēšanos un pārvietošanos saistītās jomas Baltijā ''varētu atjaunoties ļoti strauji, ļauj prognozēt tas, ka pandēmija nav būtiski ietekmējusi ekonomikas potenciālu, respektīvi, viesnīcas ir tukšas, bet tās nav sagrautas. Pandēmija ir liela krīze, taču ne karš'', skaidroja bankas Luminor ekonomists.
Riskus ekonomikai rada vakcīnu trūkums
Izņemot tūrismu un citas nozares, kurās ''pandēmijas ietekme bija nenovēršama, Latvijas tautsaimniecības sniegums pērn vērtējams kā veiksmīgs. Liels nopelns pienākas preču eksportam, kas pieauga par 5,5%. Apstrādes rūpniecības dinamika pērn bija starp labākajām visā ES. Pārsteidzoši labvēlīga bijusi arī investīciju ietekme», tendences ieskicēja Strautiņš un turpināja: ''Ekonomikas sniegumu pērn gan vājināja patēriņš, kas Latvijā samazinājās par 10,3%, pārsniedzot apmēram 2% kritumu gan Igaunijā, gan Lietuvā.''
Patlaban ''pandēmijas radītie riski aktualitāti nezaudē, un te noteikti jāpiemin vakcīnu trūkums, kas var kavēt pakalpojumu nozares atlabšanu'', norādīja bankas Luminor ekonomists un arī pieļāva, ka ''pandēmijas negatīvā ietekme uz Latvijas ekonomiku sāks būtiski mazināties šī gada otrajā ceturksnī, bet nākamgad strauju izaugsmi varētu radīt vienlaicīga visu galveno ekonomikas dzinēju – patēriņa, investīciju un eksporta – darbība uz pilnu jaudu''.
Jāatgādina, ka bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš jau iepriekš pauda, ka ''patieso situāciju par to, cik sekmīgi Latvija ir pārvarējusi Covid-19 krīzi salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju, varēsim novērtēt pēc gada vai diviem''. Savukārt SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis skaidroja, ka ''Lietuvai paveicās tādā ziņā, ka negatīvā ietekme no tūrisma krituma tai bija mazāka nekā abām pārējām Baltijas valstīm, kā arī tādā ziņā, ka Lietuvas pakalpojumu eksports balstās uz preču pārvadāšanu, kas krīzi izjuta minimāli, kamēr Latvijai un Igaunijai uzsvars ir uz cilvēku pārvadāšanu''. Arī risku pārvaldības kompānijas Coface Baltics vadītājs Mantvīds Štareika šopavasar ir akcentējis, ka ''vismazāk pandēmijas dēļ cietusi Lietuvas ekonomika, bet Latvijas ekonomiku pandēmija skārusi ievērojami vairāk''.