Tā kā iedzīvotāju pulcēšanās ir ierobežota, samazinājušies tēriņi pakalpojumu sfērā, savukārt palielinājušies preču segmentā. Tam vajadzētu kāpināt ražojošās sfēras īpatsvaru pasaules ekonomikā, taču statistika rāda, ka rietumvalstīs ražošanas apjomi samazinās. Tas norāda uz to, ka ar visai iespaidīgajiem ekonomikas kvantitatīvās stimulēšanas pasākumiem, ko ir veikušas un patlaban veic Rietumu centrālās bankas un valstu valdības, tiek finansēta Ķīnas ekonomiskā attīstība, bet vietējā, t. i., Rietumu, ražošanā vērojams kritums. Par laimi, Latvija ir to valstu skaitā, kuru rūpniecībā vērojams kāpums jau kopš pagājušā gada rudens.
Trieciens pīlāriem
"Ekonomikas struktūra mainījusies "tehnisku iemeslu dēļ" – ir vairākas nozares, kuru darbība ir būtiski traucēta vai pat apstājusies, līdz ar to šo nozaru devums ekonomikā ievērojami sarucis. Tādēļ tās nozares, kurās darbība turpinās arī bez straujas izaugsmes vai saglabājot mazāku kritumu, nekā vērojams smagi cietušajās nozarēs, spēj palielināt savu svaru ekonomikā," skaidro Swedbank galvenā ekonomiste Latvijā Līva Zorgenfreija.
Viņa atgādina, ka Eiropas tautsaimniecībā visbūtiskāk samazinājies tūrisma, ēdināšanas, tirdzniecības un transporta īpatsvars, bet audzis valsts pārvaldes un veselības nozaru īpatsvars ekonomikā. Trieciens Eiropas rūpniecībai Covid-19 pirmajā vilnī bija ļoti spēcīgs. Būtiski saruka, piemēram, autorūpniecība. Pat neskatoties uz to, ka kopš pērnās vasaras tieši rūpniecībā bijusi vērojama strauja atkopšanās, kopumā Eiropas ekonomikā rūpniecības īpatsvars 2020. gadā nav audzis, bet konkrēti Vācijā pat strauji samazinājies, uzskata Swedbank eksperte.
Tomēr viņa arī norāda uz atšķirīgu situāciju dažādās Eiropas valstīs, jo, piemēram, mūsu valsts bija starp tām valstīm, kuru rūpniecība pagājušajā gadā "tika cauri" vienīgi ar dažām skrambiņām.
Eksperte zina teikt, ka pēc sākotnējā krituma pērn pavasarī rūpniecības nozares nozīme pasaulē palielinās. Tas esot tāpēc, ka iedzīvotāji vairāk uzturas mājās, izvēlas pakalpojumiem neizlietotos līdzekļus tērēt, pērkot, piemēram, elektroniku, elektriskās ierīces, kā arī mēbeles un citas preces mājokļa labiekārtošanai.
Konkrēti Latvijā rūpniecība pēdējā laikā spējusi uzrādīt ļoti labus rezultātus, un uzņēmēju noskaņojuma rādītāji ir ļoti augstā līmenī. Ja pakalpojumi turpina stagnēt, tad droši var teikt, ka šobrīd pretēji situācijai pirmā Covid-19 viļņa laikā rūpniecība aug un līdz ar to palielinās arī tās īpatsvars ekonomikā, skaidro tautsaimniecības eksperte.
Jautāta, vai līdz ar lielāku ražošanas nozīmi pasaules ekonomika varētu būt kļuvusi ilgtspējīgāka, Zorgenfreija norāda uz faktoriem, kas liecina par pretējo. "Cilvēki mājsēdē uzkrātos līdzekļus steidz tērēt preču iegādē, ko redzam milzīgajā pieprasījuma kāpumā pēc Ķīnas eksporta. Tādēļ, lai gan, piemēram, pasažieru aviopārvadājumu intensitāte joprojām ir ļoti zema, preču ražošanas procesa un transportēšanas radītās emisijas aug. Turklāt katrs pats var novērot, cik būtiski Covid-19 izplatības ierobežošanai noteikto prasību dēļ audzis iepakojuma apjoms ikdienā," skaidro Swedbank pārstāve un rezumē, ka "ekonomika kopumā nav kļuvusi ilgtspējīgāka".
Plašāka plaisa?
Vienlaikus, kamēr dažas nozares pamazām sāk atgūties, citas aizvien cieš zaudējumus, ko rada, piemēram, tukšās viesnīcas un tikpat tukšie pludmales bāri, tādējādi veicinot lielāku nevienlīdzību dažādu valstu iedzīvotāju ienākumu līmenī.
"Par nevienlīdzību runājot, svarīgi uzsvērt, ka to palielināja daudzie darba vietu zaudējumi tiem cilvēkiem, kas strādāja tūrismā, viesnīcās un restorānos. Te varētu būt nevienlīdzības pieaugums gan katras kontrētās valsts ietvaros, gan starp valstīm," uzskata bankas Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš. Viņš norāda arī uz citiem būtiskiem aspektiem. Proti, bagātās valstis Covid-19 dēļ ekonomiski cieta vairāk. Tas tāpēc, ka šo valstu iedzīvotāju vidū ir lielāks gados vecu cilvēku īpatsvars, bet Covid-19 tieši vecāko paaudzi apdraud vairāk. "Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras, kur iedzīvotāji, vidēji rēķinot, ir visjaunākie, mirstība uz pasaules fona ir bijusi zema, lai arī piesardzības pasākumi tur nav ļoti stingri. Lielas problēmas šajā pasaules daļā radās tikai Dienvidāfrikas Republikai, bet tās iedzīvotāji ir gados vecāki nekā citur kontinentā. Šajās valstīs liela daļa iedzīvotāju dzīvo laukos un strādā zem klajas debess, arī tas ir samazinājis riskus," teic bankas Luminor ekonomists.
P. Strautiņš norāda, ka bagāto valstu ekonomikas kritums bija lielāks arī tāpēc, ka tās pandēmijas laikā spēja atļauties krasi ierobežot daudzu nozaru darbību. "Turīgo valstu iedzīvotājiem ir lieli uzkrājumi, bet valstīm ir plašas aizņemšanās iespējas. Turklāt daudziem iedzīvotājiem ir arī samērā plaši mājokļi, kuros iespējams pašizolēties. Kad Indija sākotnēji mēģināja ierobežot Covid-19 ar stingru mājsēdi, izrādījās, ka tā nesniedz rezultātus, turklāt sagādā cilvēkiem ļoti lielas grūtības," komentē Strautiņš un turpina: "Pasaules ekonomikas struktūra tiešām varētu būt mainījusies par labu rūpniecībai. Taču – vai šīs pārmaiņas palielina nevienlīdzību? To nevar kategoriski apgalvot. Rūpniecības īpatsvara un ienākumu līmeņa sakarība nav lineāra."
Aktīvā investēšana
Līdztekus jau minētajām būtiskajām pārmaiņām pasaules ekonomikā minama liela apjoma līdzekļu ieplūšana dažādos finanšu tirgus instrumentos, kas ļauj turpināt jau 12 gadus ilgstošo cenu kāpumu pasaules akciju tirgos. Kā jau tas daudzkārt teikts, centrālo banku politika uzturēt zemas procentu likmes, padarot aizņemšanos un investīcijas lētākas, tādējādi veicinot arī globālo pieprasījumu, nav izdevīga tiem, kas vēlas uzkrāt ar konservatīvām metodēm, tāpēc ieguldītājiem jāuzņemas lielāki riski, meklējot peļņas iespējas citur.
Šā procesa gala rezultāts ir arī aizvien augstākas akciju cenas, ja salīdzinām tās ar šīs akcijas emitējušo uzņēmumu biznesa attīstības iespējām, tajā skaitā ar spēju gūt peļņu. Šī dārdzība sākās pirms pandēmijas un turpinās patlaban, izmantojot līdzekļus, kas ietaupīti ikdienas aktivitātēs, un pat valdību veiktos pasākumus, kuru mērķis ir saglabāt mājsaimniecību pirktspēju. (Diena jau rakstīja, ka atbalsts iedzīvotājiem – t. s. helikoptera nauda – tiek tērēts arī akciju iegādei.)
"Jo lielāki kopējie uzkrājumi, jo vairāk to īpašnieki savā starpā sacenšas par iespējām šos uzkrājumus ieguldīt. Tāpēc akciju cenas un peļņas, aktīvu vērtības un cenas, un citi "fundamentālie" koeficienti ilgākā laikā var augt, tas vēl pats par sevi nenozīmē krīzes risku pieaugumu. Taču vēsture nevirzās taisnās līnijās, akciju indeksu kāpumu dažkārt pārtrauc baiļu konvulsijas, kā tas notika pandēmijas sākumā. Finanšu krīzes nevar precīzi paredzēt, gadās arī pārsteigumi," prāto Strautiņš.
Zorgenfreija norāda uz to, ka akciju tirgu turpina balstīt centrālo banku apgalvojumi, ka runas par monetārās politikas atbalsta mazināšanu ir pāragras. Centrālās bankas sola uzturēt labvēlīgus finansēšanas nosacījumus vēl ilgāku laiku. "Bažas par augstajām finanšu aktīvu cenām tika paustas arī saistībā ar centrālo banku atbalstu ekonomikām finanšu krīzes pārvarēšanai pirms vairāk nekā desmit gadiem, taču nav piepildījušās. Raugoties ilgākā termiņā, akciju tirgi, lai gan ar svārstībām, bet aug," virzību ieskicē Swedbank ekonomiste. Strautiņš piebilst, ka šobrīd daudz runā par jaunattīstības valstu valūtu krīzes risku, tā jau ir realitāte Turcijā. Pasaulē gandrīz vienmēr kaut kur ir finanšu krīze. Dzīves realitāte koriģē investoru optimismu, ja tas kļūst pārspīlēts.