Ar vilcienu pa Indiju

Un tad - tas gan nenotiek uzreiz - gaisā uzvirmo cukurots aromāts un nāsīs iecērt asais čili. Par spīti netīrumu un ļaužu pārpilnībai, pēkšņi esi viens pats - kā saplūdis vienotā veselumā ar visu, kas apkārt. Un Indija vairs nelaiž vaļā. No rīta dodamies uz Mātes Terēzes centru, lai noklausītos instruktāžu par brīvprātīgo nesavtīgo darbu. Tur sēžam rindā visi sabraukušie brīvprātīgie - no Francijas, Austrālijas un mēs. Pieteicos darbam ar bērniem. Nākamajā rītā uz strīpas jābūt sešos. Tur es pirmo reizi kārtīgi dabūju iekšās - katram piekomandēts viens bērns. Lieki rakstīt, ka fiziski un garīgi veselu bērnu šeit nav. Tur atrasties ir smagi, un ne visi voluntieri atgriežas otrajā dienā. Pēdējā kalpošanas dienā ar bērniem autobusā dodamies uz pikniku ārpilsētā, pavadām visu dienu autobusā, kur logu vietā ir restes un skan skaļa, čarkstoša mūzika. Sēžu kā šūpuļkrēslā, jo viena no mana krēsla divām kājām balstās autobusa grīdas caurumā. Braucam divas stundas, un visiem ir jautri - autobusa ejā jau notiek dejas, dejo gandrīz viss autobuss, ieskaitot Mātes Terēzes žēlsirdīgās māsas, kuras ir turpat blakus. Dziedam dziesmas, ēdam pusdienu čipsus un dzeram kolu, jo ir taču svētki - diena ārpus centra. Kalkāta ir vieta, kur mani noteikti vēl gaida, bet Mātes Terēzes centra apmeklēt gribētājiem iesaku noskaņoties jau laikus. Ar labo sirdi, lai kalpotu, ir par maz, vajag arī stiprus nervus. Viens ir iedot ubagam 20 santīmu, bet pavisam kas cits uzņemties atbildību par slimu un dzīves pamestu cilvēku veselas dienas, pat nedēļas garumā. Jāpiebilst, ka ne visi šie dzīves pabērni ir vārgi un nespēcīgi, viņu vidū var būt fiziski spēcīgi un pat agresīvi cilvēki, kuri jāsavalda. Mans pirmais ceļojums vienatnē veda no Kalkātas līdz ostas pilsētai Višapatanamai (Vishapatanam) gar Bengālijas līci Indijas austrumu krastā - diennakts garumā S (sleaper) klases vagonā ar trīsstāvu lāvām. Vilcienā laiks pietiek visam, tikai ne sev, jo, ceļojot S klasē, tiek garantēta tikai gultasvieta un naivi cerēt uz privāto telpu. Kultūras un pieredzes apmaiņa sākumā šķiet interesanta, līdz vagonā parādās transseksuāļi un sāk pieprasīt naudu. Pēc neliela paskaidrojuma saprotu, ja tu esi īsts vecis, tad esi viņam parādā, jo savu vīrieša vietu viņš ir atbrīvojis tev, jo pats ir... sieviete. Un vēl ziepes sākas tad, kad jākāpj ārā, jo neviens iepriekš to neziņo. Man izkāpšana bija paredzēta piecos no rīta. Stacijas pieteiktas netiek, pavadoņu nav, atliek vien laikus mosties un palikt nomodā, līdz vilciens sāk palēnināt gaitu. Tad ir īstais laiks doties uz izeju, lai noskaidrotu gaidāmo staciju. Ja īstā, tad jārīkojas ātri. Visu kolorīto ceļojumu ar vilcienu pa Indiju lasiet žurnāla Sestdiena 9.augusta numurā!