Viņi devās uz Grieķiju, lai iedziļinātos senajās bizantiešu garīgo dziedājumu tradīcijās, gatavojoties Selicka jaunā kora opusa Paradisus vocis (Skaņu paradīze — latīņu val.) pirmatskaņojumam, kas Rīgas Domā nesen vainagoja Eiropas vadošo koru nedēļu.
Atona pussalā, leģendām apvītā Atona kalna pakājē, jau kopš 885.gada dzīvo tikai mūki un vientuļnieki. Mitinoties lielākos un mazākos klosteros vai nododoties askētiskai vientulībai kalnu alās, viņi velta savu dzīvi garīgai kalpošanai, tādēļ ir principiāli norobežojušies no laicīgās "patērētāju pasaules". Šeit joprojām tiek koptas senās bizantiskās tradīcijās, un to var salīdzināt ar muzeju, kas dzīvo savu dzīvi, godājot un sargājot pareizticības dārgumus.
Atona nav publiski pieejama vieta. Lai tiktu uz kuģa, kas pār jūru ved uz svēto pussalu, ceļiniekiem nācās dabūt īpašas atļaujas. Tās bija iespējams pieprasīt tikai jau Grieķijā, mūku valsts pārstāvniecībā, kas atrodas nelielā Uranopoles ciematiņā. Tēvs Vasīlijs rāda skaistiem grieķu burtiem izmargotu, solīdu A4 formāta dokumentu ar četru galveno klosteru priekšnieku parakstiem. "Mēs dabūjām atļauju tikai piektdienas vakarā, bet man jau uz pirmdienas rītu bija lidmašīnas biļete mājupceļam. Taču šādu iespēju nedrīkstēja laist garām, jo ne jau katram tiek izsniegta atļauja un mierīgi var gadīties, ka tā arī paliksi Uranopoles krastā, netālu no Salonikiem," stāsta Sigvards Kļava.
Atonā ceļinieki apmeklējuši sešus no divpadsmit pussalas klosteriem. Ierodoties katrā no tiem, vispirms bija jāatstāj ziņas par sevi: kas esi, no kurienes, kādā nolūkā ieradies, dažviet arī prasīts, vai esi pareizticīgais. Klosteros ceļinieki gan nakšņojuši, gan ieturējuši maltītes kopā ar mūkiem, gan arī laipni ielaisti dievkalpojumos, kuri ikdienā sākas ļoti agri — pirms saullēkta, četros no rīta, bet svētdienās un svētkos sākas pirms pusnakts un ilgst no 10 līdz 12 stundām. Dažos klosteros viņiem atļauts pat nedaudz padziedāt, izmēģināt, kā skan svētajos mūros.
Atona mūki pārtiek no ļoti vienkāršas, galvenokārt pašu audzētas barības: kartupeļiem, zaļumiem, riekstiem, olīvām, siera, rupjmaizes un zivīm, ko paši nozvejo. "Viņi audzē augļus, dārzeņus, saknes, vīnogas, olīvas. Mūki gatavo arī vīnu un degvīnu grapu. Diez vai viņi vispār kaut ko pērk. Iztiek ar to, ko paši izaudzē," novērojis Rubīns. Viņš nofotografējis kādu alu jūras krastā ar pašas dabas veidotu un visai ērtu akmens guļvietu. Pie alas karājies zvejas tīkls — tātad šeit kāds ik pa laikam uzturas. Kļava gan neslēpj, ka dažviet ēdieni bijuši tādi, ka ceļinieki šaubījušies: vai to var ēst? "Šķiet, tās bija jūras iemītnieku zarnas. Pie galda sēž pilnīgi visi klostera iemītnieki (ciemiņi kopā ar klostera galvgali), un visi ēd to pašu ēdienu. Te nav bagāto un nabago. Nevienam nav vairāk kā citam." Gavēņa laikā arī šī pieticīgā ēdienkarte tiek samazināta līdz minimumam.
Svētceļnieku vidū viņi ievērojuši arī tādus, kuri izkāpj no kuģa un vienatnē aiziet sev vien zināmā virzienā. "Ir arī tādi, kuri ierodas uz palikšanu. Parastus, ziņkārīgus tūristus gan neredzējām. Katrs tur brauc ar kādu sev ļoti svarīgu mērķi." Tiesa gan, tā vienkārši iestāties klosterī nevar. Tevi vai nu paņem, vai nepaņem. Mūku vidū ceļinieki sastapuši arī kādu latvieti, kurš pat divreiz nonācis no Latvijas līdz Atonai... kājām (!). Viņš stāstījis, ka sākumā viņam pateikts: labāk brauc atpakaļ, gan tad sajutīsi, vai patiešām to vēlies. Viņš aizbraucis un atgriezies, lai paliktu pavisam.
Visu rakstu par ceļojumu uz Atonu lasiet žurnāla Sestdiena 21.novembra numurā!