Albānija ilgi bija viena no noslēgtākajām valstīm Eiropā. Tagad mazā Rietumbalkānu valsts ir galamērķis pludmaļu, arheoloģijas, kultūras mantojuma un naktsdzīves baudītājiem. Albānijas reģionālo virtuvi vēsturiski ietekmējuši kaimiņu iekarotāji: Osmaņu impērija, grieķi, itāļi un Balkānu tautas. Tāpēc daudzi ēdieni ir līdzīgi un nav arī viennozīmīgi skaidrs, kurai tieši tautai piederas atklājēja gods. Albāņiem ir sava taratora zupa, savas dolmas un savas Korčas čoftas (gaļas bumbiņas), saceptas tomātu mērcē. Arī itāļu virtuve Albānijā ir plaši pārstāvēta – picas, kas ceptas ar malku kurināmās krāsnīs, pašu gatavota pasta un risoto ir obligāta ēdienkartes sadaļa, tikpat ierasti piedāvājumā ir insalata caprese, savukārt espresso ir populārākā kafija.
Taču albāņi mielojas arī ar Tuvo Austrumu gardumiem, piemēram, halvu, un Jaungadā neiztrūkstoša maltītes sastāvdaļa ir baklava.
Albānijai ir 611 kilometru gara krasta līnija, kur satiekas Adrijas un Jonijas jūra, un tās teritorijā vismaz daļēji ietilpst trīs lielākie Balkānu ezeri, tāpēc bagātīgi tiek lietotas zivis un jūras produkti.
Laukos ēšana ir pieticīgāka un taupīgāka, sava vieta maltītē atrodas arī dzīvnieku iekšām: aknām, sirdīm, kuņģiem, smadzenēm. Savukārt galvaspilsētas labākie restorāni piedāvā haut cuisine šedevrus no vietējiem produktiem.
Bureks ir populārākais ielu ēdiens brokastīs. Cepts no biezas filo mīklas, kas bagātināta ar sviestu. Ierastie pildījumi: gjizë (biezs, notecināts jogurts), spināti, tomāti ar sīpoliem. Iesaku meklēt tuvāko byrektore, kur tos, tikko izceptus pannā, vēl kūpošus sāk tirgot jau pēc pieciem no rīta.
Albāņu virtuvē ir daudz augļu un ogu – gaišās un tumšās zīdkoka ogas, dažādu šķirņu vīģes, saldie ķirši, zemenes, melones, arbūzi, persiki, aprikozes, plūmes un bumbieri. Tirānā svaigos augļus pārdod centrāltirgū pašā pilsētas sirdī, kā arī daudzajos ielu tirgos, bet ārpus pilsētas laucinieki savus produktus tirgo ceļmalās. Tā kā augļi un ogas ir vietējie, nopirkt var tikai to, kas sezonā ienācies.
Zivis, gliemenes, mīdijas, garneles, kalmārus, astoņkājus var baudīt pēc savas gaumes: salātos, risoto, ar pastu, uz picām, grilētus. Lieliska ir garneļu fërgesë. Noteikti vilties neliks zivju zupu daudzveidība – gan tādas, kas līdzinās biezam sautējumam, gan dzidrā buljonā vārītas, gan arī neierastās kombinācijās, piemēram, ar sēnēm.
Albānijā daudz tiek lietoti piena produkti. Gjizë ir albāņu versija par biezpienu, bet tiek gatavots no jogurta. Notecināts jogurts, tik biezs, ka teju vai ar nazi griežams. Tas ir pamats mērcēm, sautējumiem un taratora zupai. Dhalltë ir viegli sālīts jogurta dzēriens, kas tveicē lieliski remdē slāpes.
Reģionālais sautējums Tirānas fërgesë, ko gatavo, gjizë sautējot ar zaļo un sarkano papriku un tomātiem. Tam var pievienot arī liellopa gaļu vai aknas, bet piekrastē jūras produktus.