Baroka operas ir kā brošas, ko teātri paretam piesprauž pie repertuāra krūts, – balstīt uz tām teātra stratēģiju gluži nevar, taču izrāžu sarakstu tās krāšņo. Ja vēl iestudējums ir veiksmīgs, kāpēc ne? Mūsu pašu operā Hendeļa Alčīna taču bija brīnišķīgs piemērs baroka dzīvotspējai jeb, laikmetīgi izsakoties, ilgtspējai.
Visnotaļ svaigi Georga Frīdriha Hendeļa (1685–1759) darbu iestudējumi tapuši mūsu kaimiņvalstu operās – Viļņā pērnvasar divreiz parādītie Aleksandra svētki tagad iekļauti pastāvīgajā repertuārā (manis redzētā bija ceturtā izrāde), savukārt operteātris Estonia Tallinā iedzīvinājis vienu no tām Hendeļa operām, kuru nosaukumi ir pazīstami pat tad, ja izrādi pilnā apjomā neesam redzējuši, proti, Rinaldo. Abām izrādēm piemīt kas līdzīgs – proti, ir skaidrs, ka tās repertuārā aizņem izklaides nišu, bet ne tik klaji kā operetes, kuru ne Viļņā, ne Tallinā netrūkst. Abos gadījumos uzaicināti viesrežisori. Te līdzība beidzas.
Miljardiera izpriecas
Aleksandra svētki nav opera, bet odas inscenējums – tā rakstīts programmā. Skatuvei to pielāgojis ungāru režisors Čaba Kāels, kurš komandā aicinājis scenogrāfi Ēvu Šendrēņi un kostīmu mākslinieku Jozu Statkeviču. Izrādes muzikālais vadītājs ir vācu diriģents Rolfs Beks, kurš Viļņā savulaik diriģējis Johana Sebastiāna Baha Jāņa pasijas inscenējumu vizuāli iedarbīgajā Roberta Vilsona režijā. Izrādē, kuru redzēju, pie diriģenta pults stāvēja lietuvietis Vītauts Lukočus, arī solistu sastāvā nebija ārzemju mākslinieku.
Sižeta pārcelšana uz mūsdienām sen vairs nav nekas tāds, kas varētu šokēt skatītājus. Karavadonis un valdnieks Aleksandrs Lielais ungāru režisora iztēlē pārvērties par krievu miljardieri, viņa iemīļotā Taīda ir modes māksliniece, un izrāde faktiski ataino notikumus modes skatē. Pa rombveida mēlēm nesteidzīgi pārvietojas modeļi, kas vienlaikus ir arī ilustratīvi tēli, piemēram, Bakhs un Amors. Izrādē iesaistīta pat kādreizējā Viļņas baleta granddāma un Eimunta Nekrošus aktrise Egle Špokaite, kuras uzdevumi gan gauži pieticīgi – iznākt divos efektīgos kostīmos.
Izrādes koptēls ir izteikti ironisks, jo uz samērā neitrālā fona, kurā videoprojekcijās, šķiet, krietnā palielinājumā redzami interesanti procesi augu valstī vai pat mikroskopiskā līmenī, sapulcējusies sabiedrība ar visai ekscentrisku ģērbšanās stilu. Tas, ko piedāvā Jozs Statkevičs, prasās pēc netulkota krievu vārda – tas nav vienkārši spožums, bet tieši "bļesks". Mirguļojošā apģērbā pa skatuvi klīst Tada Girininka Aleksandrs Lielais, Taīdai (Diāna Tiškovaite) ir pārspīlēti kupls matu vainags. Vēl spēlē iesaistīta Taīdas draudzene (Nora Petročenko) un arhibīskaps Timotejs (Ķēstutis Alčauskis). Paša darba filosofija izteikta īsi – tūkstošiem karavīru nespēj pieveikt Aleksandru, bet viena sieviete var. Šāgada siltā ziema un mitrais gaiss, šķiet, bija nodarījuši nedaudz posta soprāna Tiškovaites un tenora Alčauska balss saitēm, toties abi pārējie solisti vokālajā ziņā bija pārliecinoši.
Čabas Kāela inscenējums ir veikli veidots, tomēr mazliet bezpersonisks. Īpaši pārmest gan nevar, jo Hendelis tiešām nav rakstījis operu, tāpēc darbības nav daudz. Publika ir gandarīta, zāle pārpildīta un, kā Viļņas operā bieži ierasts, sarīko stāvovācijas.
Uzspēlēsim kariņu
Arī Andresa Mustonena diriģētajai un britu režisora Viljama Reltona iestudētajai operai Rinaldo operteātrī Estonia cienītāju netrūkst. Atšķirībā no sava ungāru kolēģa Reltons neko necenšas pārcelt uz mūsdienām, bet gan rada drīzāk pasakas vai spēles pasauli (scenogrāfe Kordēlija Čisholma), kurā karalauks ir cirka spēlei līdzīgs galdiņš un visi varoņi – spēles personāži. No mums labi pazīstamās spēles Cirks šeit ieceļojis liels skaits kāpņu, lauvu un kazu vietā mazi zaldātiņi – bērni – stumda lielgabalus un pat zirdziņu. Metamie kauliņi ir tik lieli, ka uz tiem var apsēsties. Spēles estētikā pavisam nesen, 2012. gadā, bija risināts arī iepriekšējais Hendeļa iestudējums teātrī Estonia – Jūlijs Cēzars vācu režisora Georga Roteringa interpretācijā. Šīm abām izrādēm ir vēl kas līdzīgs – galvenās vīriešu lomas neatveido kontrtenori, bet sievietes.
Rinaldo sižets ir pasaka par drosmīgā karavadoņa mīlu un ļaunās burves Armīdas intrigām, kura nolaupa daiļo Almirēnu. Režisors kombinē nedaudz ironisku vēstījumu par mīlētājiem ar brīnumpasakas estētikā veidotiem burvestību skatiem un pēkšņi Armīdas valstībā izvērstu sadomazohistisku ainu, kurā burve un viņas svīta no daiļām dāmām pārvēršas par neglītām, plikgalvainām būtnēm, savukārt gūstā saņemtie vīrieši vispirms tiek spīdzināti, liekot viņiem drudžaini spēlēt klavesīnu, lai pēc tam padevīgi pastieptu dibenu un saņemtu cirtienu ar pātadziņu.
Teātra Estonia skatuve ir samērā neliela un kompakti piepildāma, spēles laukumi te tiek variēti. Hendelim, iespējams, aktuālā tēma par kristiešu cīņu ar saracēņiem palikusi otrā plānā – ir divējādi bērnu karapulki, bet, ko tieši viņi pārstāv, īsti nav nozīmes, tik vien ka vieni izskatās eiropeiski, otri – austrumnieciski. Publikā gan dzirdama kurnēšana (kuru saprotu nevis tāpēc, ka prastu igauniski, bet tālab, ka skatītāju rindās daudz krieviski runājošo), ka uz sievieti, kas pārģērbusies par vīrieti, neesot iespējams skatīties. Zināma problēma te, protams, ir, jo, lai cik braši censtos Annalīsa Pillaka Rinaldo lomā, neko izteikti vīrišķīgu viņas tēlojumā saskatīt nevar. Tomēr ansamblis kopumā atstāj jauku iespaidu – tieši tā, ne izcilu, ne spožu, bet vokāli un aktieriski stabilu un iejutušos rotaļīgajā atmosfērā.
Izrādē piedalās igauņu publikai labi pazīstami mākslinieki Helēna Lokuta, Olivers Kūsiks, Rauno Elps, Kristela Pertna, kuri labi tiek galā ar Hendeļa melodiju barokālajiem savijumiem. Noslēguma daļā gan režisors atļaujas smeldzīgu piesitienu – notiek izšķirošais karš, un mazie puisēni cits pēc cita krīt, ložu skarti. Lielajā spēles laukumā – karalaukā – uznāk trīs meitenītes žēlsirdīgo māsu kostīmos, iet pie viena, otra, trešā, tausta pulsu – neatrod. Tikmēr kara uzvarētāji un zaudētāji, vienojušies par mierīgu turpmāko līdzāspastāvēšanu, priecīgi iedzer tēju skatuves priekšplānā.
Viss ir iespējams
Nokļūt Viļņā un Tallinā un noskatīties izrādes nav sarežģīti. Ja izrāde nav īpaši gara (un abi Hendeļa darbi tādi nav), ir iespējams jau naktī ar autobusu atgriezties Rīgā (pēdējie reisi no abām pilsētām uz Rīgu ir plkst. 22.30). Piņķerīgāk ir ar tikšanu pie biļetes. Uz Estonia izrādēm tā nav neatrisināma problēma, jo daļu biļešu pārdod Biļešu servisā, var izmantot arī portāla Classictic.com pakalpojumus. Savukārt Lietuvas operā pie biļetēm tiek tikai ar internetbankas starpniecību, un te var sākties sarežģījumi. Taču pieredze liecina, ka e-pasta vēstule teātra administratoriem paver iespēju rezervēt biļetes un samaksāt par tām stundu pirms izrādes sākuma. Turklāt par biļetēm ir vērts interesēties laikus – piemēram, uz 6. marta Aleksandra svētkiem var nopirkt tikai dažas biļetes par 55 eiro, uz 25. aprīļa izrādi brīvu vietu ir vairāk – un šosezon tas arī viss! Zibens ātrumā dilst arī pieejamo vietu skaits uz šīs sezonas pēdējo pirmizrādi Viļņā – Ludviga van Bēthovena Fidelio Oskara Koršunova režijā.