Prāga ir pilsēta, kurā būts ne reizi vien, tomēr šogad tā pamanās pārsteigt ar pilsētas muzeju vienoto izstāžu politiku. Iedomājieties, ka Rīgā pie Arsenāla būtu izlikts plakāts ar uzrakstu Nāve, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apmeklētājus sagaidītu Vecmāmiņa Nāve, Rīgas biržā būtu Nāves rituāli – un tas viss vienlaikus. Prāgas Nacionālais muzejs ar tā pakļautībā esošajiem muzejiem iet vēl tālāk – nāves tēmai veltītas septiņas izstādes, no tām viena jūnijā beidzās. Man izdevās aplūkot četras no tām.
Galvaskausi glītā rindā
Milzīgi balti burti SMRT uz melna fona virs uzzīmēta galvaskausa – čehu valodā vārdā "nāve" tiešām nav patskaņu. Prāgas Nacionālā muzeja vēsturiskā ēka ir remontā, un jaunā ēka pilnībā nodota aktuālās tēmas atspoguļojumam divās izstādēs. Pamatekspozīcija nav tieši saistīta ar mākslas darbiem, tā drīzāk ir starpdisciplināra izstāde, kurā daļa satura izskatās kā no dabas muzeja, savukārt cilvēku nāvei veltītajā tēmu spektrā netrūkst gluži kriminālas pieskaņas: uzmanība tiek pievērsta slepkavībām, nāvessodiem un slavenību suicīdam, Kurtu Kobeinu ieskaitot. Ir skarta kara tematika, ir atgādinājums, ka līķu sekcija palīdz ārstēt dzīvos cilvēkus, ir muzikālais stūrītis, kurā austiņās var paklausīties sēru mūziku, arī Šopēna Sēru maršu nez kāpēc čerkstošā 1977. gada ierakstā. Izstāde sniedz informāciju par apbedījumu veidiem un rituāliem. Nelielā telpā no grīdas līdz griestiem glītās rindās sakrauti galvaskausi.
Vilšanos sagādā otra šajā ēkā skatāmā izstāde Nāvīgās baudas – tajā didaktiski pamācīts, ka dzert alkoholu, smēķēt, lietot narkotikas un nodarboties ar seksu ir slikti. Šāda ekspozīcija kaut ko jaunu, iespējams, varētu sniegt tai auditorijas daļai, kas nemaz netiek ielaista, – plakātu rotā brīdinošs uzraksts "18+". Vai uz pieaugušu skatītāju iedarbojas krusta formas kastē sabērtas alkohola pudeles, ir strīdīgs jautājums.
Atzīšos – brīdī, kad izeju no Nacionālā muzeja, man nav ne jausmas, ka uz plakātiem zīmētus galvaskausus savā ceļā sastapšu vēl un vēl. Un ne tikai uz plakātiem – viens galvaskauss smīn pie kājām kādam miesās apaļīgam pārim, kas iesēdies spa salona skatlogā un ļaujas kāju atspirdzināšanas procedūrai, ko veic mazas zivtiņas.
Jautras bēru dziesmiņas
Āzijas, Āfrikas un Amerikas kultūru muzejā mani sagaida fotogrāfija ar Nāves kundzi melnā kleitā un milzīgu cepuri galvā. Nāves (un spoku) atspoguļojums tradicionālajā mākslā – un jo īpaši izstādes nosaukumā minētie nāves rituāli – ir izstādes pamattēma.
Nākamajā dienā, nonācis Vltavas otrā krastā, nolemju vienkārši iet uz priekšu un apmeklēt pirmo muzeju, kas būs ceļā. Pirmais ir Franča Kafkas muzejs, kas ir labs paraugs, kā radīt atmosfēru bez oriģināliem dokumentiem un autentiskām mēbelēm. Mazliet tālāk iznirst māja ar plakātu – nudien, vairs smiekli nenāk. Melnā kleitā, ar baltu lakatu galvā un izkapti pār plecu – tā ir viņa, Vecmāmiņa Nāve. Tas ir Mūzikas muzejs, kura pamatekspozīcijā izlikti tikai mūzikas instrumenti, taču tematiskajā izstādē par nāvi spektrs ir samērā plašs, tas ietver literatūru, mākslu, teātri un kino, un, protams, mūziku. Austiņās dzirdami lielākoties nevis klasiskās mūzikas skaņdarbi, bet dažas pat jautras dziesmiņas no izrādēm un filmām par karavīriem, kā arī smeldzīgas balādes ģitāras pavadījumā.
Jau pēc atgriešanās no Prāgas internetā noskaidroju, ka Etnogrāfiskajā muzejā līdz jūlijam skatāma izstāde Cita pasaule, Nacionālajā memoriālā Vitkova kalnā aprīļa beigās atklāta izstāde Slavenās bēres, jūnijā atklāta vēl viena šā cikla izstāde – Slavas un nemirstības vārti. Domāju, ka izstāžu rīkotāji būtu sajūsmā, ja viņiem būtu tāda izrāde kā Ģirta Šoļa Pasaka par Veco Nāvi Ģertrūdes ielas teātrī – tā lieliski iederētos jebkurā no šīm izstādēm. Vecās Nāves čehiem nav, toties viņiem ir divi leļļu Doni Žuani un vēl neskaitāmi projekti, ar ko pievilināt tūristu masas.
Nezināmas kvalitātes atrakcijas
Prāgas vecpilsētā tūristam jārēķinās, ka viņš ir kārots kumoss visdažādāko atrakciju rīkotājiem, šajā gadījumā ar vārdu "atrakcija" jāsaprot ekspozīcijas, kas sevi sauc par muzejiem, izrādes un koncertus, kuru programma pieskaņota pietiekami plašai publikai un tiek atskaņota daudzas reizes. Piemēram, vienā ielā atrodami divi vaska figūru muzeji, pilsētā ir vismaz divi spīdzināšanas un nāves rīku muzeji. Tuvojoties jebkurai vēsturiskajai ēkai, kurā ir zāle, jārēķinās, ka šeit aktīvi darbosies biļešu izplatītāji. Rudolfinum ēka, kas tiek reklamēta kā Čehijas filharmonijas orķestra mājvieta, lielākoties tiek noslogota ar pavisam cita kolektīva – Parnasa ansambļa – koncertiem. Mēnesī šis kolektīvs gandrīz 20 reižu atskaņo vienu un to pašu programmu ar Mocarta, Vivaldi, Baha, Dvoržāka, Bizē un citu komponistu darbiem.
Pilī pie Kārļa tilta, kur Milošs Formans filmējis Amadeju, Karaliskais čehu orķestris piedāvā 70 minūšu programmu ar divām daļām no Vivaldi Gadalaikiem, kā arī Bizē, Bēthovena, Baha, Mocarta, Smetanas un Dvoržāka skaņdarbu fragmentiem. Visas četras Vivaldi Gadalaiku daļas un citu komponistu skaņdarbu plejādi (aizdomas gan, ka tikai fragmentus) 80 minūtēs ietilpināt sola Bohēmijas stīgu orķestris, kurš savu programmu papildinājis ar Prāgas skatu projekcijām un šādu programmu atskaņo piecas reizes mēnesī. Uz šī koncerta iekšā saucēja vilinājumu šķietami atsaucos, lai paskatītos zāles plānā, – biļetes ir padārgas, aizpildītu vietu nav daudz.
Tomēr vēl bēdīgāk klājas leļļu teātrītim pie paša Kārļa tilta, kas sola stundas laikā parādīt izrādi Dons Žuans ar Mocarta operas mūziku. Reklāmas lapiņā teikts, ka šī izrāde notikusi jau 2500 reižu, un tiešām to cenšas parādīt pat divas reizes dienā bez brīvdienām. Biļete maksā ap 20 eiro – tik, cik samaksāju par samērā labu vietu, lai nākamajā vakarā skatītos Andreja Žagara iestudēto operu Tanheizers Valsts operā. Sasvārstos un gandrīz atmaigstu pret teātrīša piedāvājumu, taču mani no nezināmas kvalitātes priekšnesuma paglābj dzīves realitāte – esmu vienīgais interesents, bet izrādi rāda, ja atnāk vismaz četri. Puisis, kuram smagu sirdi jāraida mani prom, stāsta, ka divas dienas iepriekš uz izrādi atnācis 21 skatītājs! Saprotu, ka tas ir ļoti daudz.
Jau vēlāk attopos, ka iepriekš internetā esmu redzējis informāciju par Donu Žuanu, taču citu izrādi Nacionālā marionešu teātra izpildījumā, kas ilgst divas stundas un kopš 1991. gada esot parādīta 5000 reižu. Tomēr arī pret šo priekšnesumu mana sirds neatmaigst, jo vakars ir aizņemts – esmu izvēlējies izklaidi, kas saucas Laterna Magica.
Melnā teātra maģija
Tā dēvētais melnās gaismas jeb vienkārši melnais teātris ir Prāgai raksturīgs izpausmes veids. Par šī teātra veida celmlauzi tiek dēvēts Jirži Srnecs, un tieši viņa iestudējumu Maģiskās Prāgas leģendas bija iespēja vērot trupas Laterna Magica sniegumā; trupa, kā liecina buklets, kopš 2010. gada atrodas Nacionālā teātra pajumtē un daļēji administratīvajā pakļautībā. Tā ir milzīga atšķirība no trim citiem (iespējams, šo trupu ir vēl vairāk) melnās gaismas teātrīšiem, kuri izvietojušies vecpilsētā tūristu plūsmas tuvumā un rāda izrādes reizi, bet daži arī divas reizes dienā, solot deju, pantomīmu un īpašus vizuālos efektus.
Laterna Magica piedāvātā izrāde pulcēja galvenokārt vecākā gadagājuma tūristus, kaut gan pēc satura būtu piemērota arī skolu jaunatnei – te darbojas gan romantiskais varonis, kurš meklē mīlestību, gan jautrs āksts, atdzīvojas seni valdnieki, tiek atveidoti nostāsti un leģendas, izmantojot videoprojekciju iespējas un oriģinālmūziku. Dejotāji un mīmi spēlē atdevīgi un atšķirībā no privāto teātrīšu amata brāļiem nerāda savas izrādes gluži katru vakaru, un repertuārā ir vismaz septiņi iestudējumi.