Viskijs + nafta = laimes zeme?

Tagad, kad seriālu Midsomeras slepkavības nomainījis Inspektors Luiss, mēdzu skatīties atkārtojumus.Kāds gan brīnums, ja šad tad iedomājos, ka vajadzētu šo apgabalu apciemot klātienē. Taču, ja meklēsiet tiešo reisu uz Midsomeru, tad var iznākt vilšanās, jo tāda apgabala Lielbritānijā uz kartes nemaz nav. Taču var doties uz Skotijas laimīgāko pilsētu Aberdīnu, un apsolu, ka sajūta, it kā būtu nonākuši Midsomeras filmēšanas laukumā, garantēta. Tiesa, joprojām esmu neizpratnē , kādēļ ne no vienām durvīm neiznāca inspektors Bārnabijs. Taču ļaunu prātu neturu, jo tas, ko četrās dienās man piedāvāja Skotija, bija laba kompensācija.Skotijas daba ir kā sieviete - vīrieša sapnis un murgs vienlaikus: mainīga, nepastāvīga, krāšņa un skarba. Pilna ar kontrastiem, un, ja esat gatavs tam visam pielāgoties, tad varat plānot ceļojumu uz Lielbritāniju. (Draudzīgs padoms - Skotijā nesakiet, ka tā ir Anglija. Lielbritānija jā, Anglija - nē. Skoti šo faktu uztver ļoti jūtelīgi. Tā tas ir jau kopš tiem laikiem, kad Elizabete I uz labākiem medību laukiem aizsūtīja savu māšuku Skotijas karalieni Mariju Stjuarti.) Aberdīna, kas ir mans galamērķis, tiek saukta arī par granīta pilsētu. Tā patiešām ir! Bet vēl nesen kādā Lielbritānijā veiktā aptaujā tika noskaidrots, ka Aberdīna ir trešā laimīgākā pilsētā Apvienotajā Karalistē un vislaimīgākā Skotijā. Kā nu ne, ja pagājušā gadsimta 70.gados Ziemeļjūrā atklāja naftu un dzīve piejūras pilsētā sāka iet uz augšu. Un vai zināt, kā atšķirt vietējos no tūristiem? Pēdējie lietū ies zem lietussarga, vietējie tādu godu lietum neies izrādīt. Iecietīgi uzsit apkakli augstāk un nodomā: kā sācies, tā pāries. Skaidrs, ka šādos laikapstākļos viskijs ir izdzīvošanas jautājums. Skotijā savādāk nav iespējams. Arī mani ceļabiedri cits pēc cita dzērienkartē sāk izvēlēties viskiju. Pēdējā dienā jau vairs netiek runāts, ko dzert, bet gan - kādu viskiju dzert. Vai to dūmakaino vai labāk tomēr to ar saldo noti? Turklāt ne jau tikai glāzēs viskiju lej - skoti no miežiem gatavoto dzīvības ūdeni, kas noturēts ozolkoka mucās, dāsni pievieno it visam, gluži kā to ar vīnu dara franči. Ceļojuma laikā nobaudu gan viskija mērci kopā ar gaļu, gan saldā krējuma un viskija kvintesencē peldinātu šokolādes pudiņu, kam nav žēlots nedz sviests, nedz citas treknvielas.Runājot par Skotijas virtuvi, nevar nepieminēt slaveno haggis. Tas  ir sautēts aitas kuņģis, pildīts ar dažnedažādiem subproduktiem, garšaugiem un saknēm. Ja ņemam vērā anekdotes par izslavēto skotu skopumu (ko paši dēvē par taupību), tad haggis ir perfekts piemērs tam, ka īsts skots neko nelaidīs zudībā, pat aitas kuņģi. Pildījums tiek smalki sakapāts (iespējams, tieši pateicoties kapāšanai, tas ieguvis savu vārdu: franču "hacker" un zviedru "hagga" nozīmē "sagriezt").Skoti šo mūsu putraimdesas milzu radinieku ēd sagrieztu šķēlēs kopā ar kartupeļu un kāļu biezeni un dzeju. Jā, tieši tā! 25.janvārī visi skoti, lai kur viņi atrastos, svin dzejnieka Roberta Bērnsa vakaru. Vispirms kiltos tērpušies vīri lasa Bērnsa dzeju, kurā autors haggis ceļ Olimpa augstumos. Pēc tam viskijs un mielošanās ar aitas kuņģi.Haggis, lielākus, mazākus, rūpnieciski un mājas kārtībā darinātus, var nopirkt teju katrā veikalā. Pāris tādu atceļoja arī uz Latviju. Kā garšo? Kā uzlabota asinsdesa!Visu rakstu par Aberdīnā piedzīvoto lasiet žurnāla Sestdiena 30.maija-5.jūnija numurā!