Klāt rudens, un gatavību sasniedz arī vīnogas, kuru stādījumi pie mums pēdējos gados ir ievērojami paplašinājušies. Ziemeļu klimats ar katru gadu vairāk un vairāk kļūst piemērotāks vīnogu audzēšanai. To apliecina arī viena no lielākajiem vīna dārziem Latvijā un bioloģiskās saimniecības Mazburkas īpašniece Gunta Niedra.
Kā radās interese par vīnogu audzēšanu?
Pirmo vīnogu lauku iestādījām pirms 19 gadiem, jo vienkārši vēlējāmies, lai būtu skaista nogāze ar vīnogu rindām. Mēs bijām arī vieni no pirmajiem Latvijā, kas īstenoja vīnogu audzēšanu uz lauka. Sākotnēji skeptiski skatījāmies uz to, vai tiešām kaut kas uz tā lauka varēs izaugt. Tas bija liels izaicinājums, jo nevienam nebija pieredzes ar vīnogu šķirnēm, taču tagad jāteic, ka eksperiments ir izdevies. Sākumā mums bija 60 vīnogu šķirņu. Salīdzinot ar citiem vīnogu audzētājiem, šis skaitlis nav liels, bet pat tas jau tagad ir sarucis – katru gadu kaut kādas vīnogu šķirnes neizdzīvo, jo nav piemērotas mūsu apstākļiem. Latvijas daba un augsne, kurā pie mums aug vīnogas, ir dažāda. Mums dārzā ir divas dažādas augsnes. Viena ir kūdraināka, bet otra mālaināka. Mums pat ir iespēja salīdzināt vienu un to pašu vīnogu šķirni, kā tā aug dažādās augsnēs. Tā kā esam bioloģiskā saimniecība, nekādas ķimikālijas neizmantojam, tāpēc šādas zināšanas par augsni mums ir ļoti noderīgas. Pie mums izdzīvo stiprākais. Patlaban audzējam aptuveni 20 vīnogu šķirņu. Tādas, kas piemērotas vīnam, sulai un vienkārši kā ogas apēšanai.
Lai audzētu vīnogas, vispirms šim procesam ir jāpatīk. Ir jābūt ar visu dvēseli un miesu iekšā dārzā. Brīžiem smejos, ka ģimenē mēs esam mazliet cilvēki–vīnogas, jo mums patiešām ārkārtīgi patīk šī nodarbe. Vīnogu audzēšana – tā ir vesela pasaule, kurā jāseko līdzi, kad vīnogas mostas, kad iet gulēt un kad sula pa kātiņiem sāk tecēt lejā. Kad strādā vīnogu laukā, ne par ko citu vairs nedomā un neskaties uz to, vai esi noguris un ir grūti. Arī katrs gads ir pilnīgi citādāks, jo ir daudz dažādu faktoru, kas var ietekmēt vīnogu ražu.
Kādēļ jums ir svarīgi saimniekot bioloģiski?
Kad sākām audzēt vīnogas, mēs jau no paša sākuma nekādas ķimikālijas nelietojām, tāpēc arī mūsu kolēģi ieteica kļūt par bioloģisko saimniecību. Tas mums bija ļoti dabisks process. Tā kā mūsu moto skan: "Izdzīvo stiprākais!", tad citādi nemaz nevaram saimniekot. Tā ir tā sadarbība ar dabu, kad aiziet prom nevajadzīgais un paliek vajadzīgais. Tāpēc arī neaudzējam daudzas vīnogu šķirnes, bet pētām tās, kurām patīk pie mums augt. Arī mūsu aitiņas audzējam bioloģiski. Esam secinājuši – ja vasarā ir labi nopļauta zāle un ziemā ir labs siens, tad aitām pilnīgi ar to pietiek. Nekādi graudi vai skābsiens mūsu aitām papildus netiek dots.
Pasaulē klimata izmaiņas rada jaunus izaicinājumus visās lauksaimniecības nozarēs. Kādi ir jūsu novērojumi?
Katrs gads ir citādāks, taču ziemas kopumā ir palikušas maigākas. Kā vīnogu audzētājiem mums ir svarīgi, lai nebūtu kailsala, jo vīnogas ziemā zem sniega segas ir pasargātākas no aukstuma. Ja ir kailsals, tad var būt gaužām bēdīgi, jo iet bojā zari. Arī salnas vīnogām nenāk par labu. Pēdējo reizi pavasarī mīnus seši grādi bija pirms kādiem sešiem gadiem. Šopavasar arī bija salna, bet mūsu vīnogas vēl gulēja, tas nozīmē, ka tās nebija pamodušās, jo sula vēl netecēja pa kātiņiem un nebija pumpuru. Tā kā pasaulē klimats kļūst siltāks, ko varam arī pēc vasarām novērot, vīnkopība pamazām virzās uz ziemeļiem. Arī Latvijā varam novērot, ka parādās jauni vīnogu audzētāji, kas jau ar konkrētu mērķi dodas šajā vīnogu ceļojumā un izvēlas tādas šķirnes, kas ir izturīgas un labi pārziemo mūsu platuma grādos.
Ceru, ka ar gadiem pie mums vīnogu audzēšana kļūs arvien populārāka nodarbe. Cilvēki jau daudz ceļo pa vīna lielvalstīm, kur vīnogu audzēšanai ir senas tradīcijas, taču kāpēc arī mēs nevarētu Latvijā ieviest savas vīna tradīcijas? Tie, kas šobrīd pie mums audzē vīnogas, ir lieli malači, jo mēs visi pētām šo nozari un ar laiku varēsim savas zināšanas nodot nākamajām paaudzēm, kas palīdzēs vīnogu audzēšanu padarīt arvien kvalitatīvāku. Kad man jautā, kāda varētu būt šī gada raža, vienmēr atbildu, ka nezinu. Kad gads paies un vīns tiks sapildīts pudelēs, tad tikai varēšu novērtēt konkrētā gada panākumus.
Audzēt vīnogas mūsu platuma grādos nav viegli. Kas bija tas, kas neļāva jums padoties un iedvesmoja radīt vienu no lielākajiem vīna dārziem Latvijā?
Tā kā tik dziļi esam iesaistīti visā šajā procesā, nav nemazāko šaubu, ka varētu atkāpties. Katrs gads, katrs mazākais solītis vai izpētītā vīnogu šķirne liek virzīties uz priekšu. Ir jāsaprot, ka tas ir ārkārtīgi lēns process, bet interesants. Arī ikdienā, strādājot dārzā, redzi, kādi putni pie mums atlido, kādus dzīvniekus sastopam ceļā un kuri ir tie, kas dara pāri mūsu vīnogām. Piemēram, lapsām garšo vīnogas. Āpši arī tās uzēd. Stirnas staigā pa mūsu dārzu. Kad esi ciešā saskarē ar dabu, nemaz nerodas vēlme padoties. Esam tās vīnogas iestādījuši, mums tās arī jāizaudzē, lai kādi šķēršļi rastos. Laikam jau mums palīdz tas, ka esam arī mazliet vīnogu fanāti.
Vīnogu vīna kvalitāte katru gadu uzlabojas. Pie tā cītīgi strādā Latvijas Vīnkopju un vīndaru biedrība. Mēs viens otru atbalstām. Iespējas sevi pārbaudīt un tiekties pēc labākiem rezultātiem ir visa gada garumā. Šobrīd notiek Baltijas kauss Lietuvā, kas iepriekšējos gadus notika Latvijā. Ik vasaru mums ir Straupes vīna skate. Tā ka ne mirkli neatslābstam.
Ko jums nozīmē dzīvot saskaņā ar dabu?
Sākumā, kad pārvācāmies no pilsētas uz laukiem, varbūt to pat tā neapzinājāmies, cik dzīve laukos ir patiešām lielā saskaņā ar dabu. Taču, kad kādu laiku padzīvo, strādā uz lauka, redzi, kā saule noriet, kā migla ceļas un paiet, saproti, ka esi dabas sastāvdaļa. Audzējot un vērojot aitas, brīžiem šķiet, ka dzīvnieki ir daudz gudrāki nekā cilvēki, lai cik dīvaini tas būtu, jo viņi izjūt lietas spēcīgāk. Dzīvojot laukos, saskarsme ar dabu kļūst stiprāka ik dienu. Piemēram, putni pārstāj čivināt. Tu tajā brīdī uzreiz saproti, ka kaut kas būs, tāpēc sāc pētīt, kas dabā mainās. Strādā dārzā un dzirdi, ka no krūma nāk tādas skaņas, it kā kāds par tevi smietos. Sāc pētīt un izrādās, ka tā ir reta putnu suga – pelēkā dzilna. Izzināt dabu un dzīvo radību, kas mums ir apkārt, patiesībā ir ļoti interesanti. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, kā mēs strādājam. Ja ikdienā ieklausāmies dabā, tā daudz ko pasaka mums priekšā. Nevajag pat iespringt. Visi darbi sāk dabiski virzīties uz priekšu, tikai jāspēj sadzirdēt to, ko daba vēlas mums pateikt priekšā.