Mājai nederēs
Kākciema Spārītēs iekārtotā privātā zoodārza īpašniecei Katrīnai Gukalovai pieder degunlācītis Maikls. No trīs mēnešu vecuma mīļi audzināts, viņš ir drošs, pa rokām vien grib dzīvoties. Katrīna smej: "Maiklam jau ir divi gadi. Viņš mani uzskata par rotaļu biedreni, kuru var gan apcelt, gan aiz deguna paraustīt, bet dzīvoklī to neturētu. Pirmkārt, tāpēc, ka viņš ir kustīgs, ziņkārīgs nerātnelis, otrkārt, tāpēc, ka savas dabiskās vajadzības degunlācīši kārto, kur pagadās. Aukstajā ziemā Maikls kopā ar jenotu Dendiju dzīvo plašā voljērā mājas iekšienē, vasarā ārā, skaistā mājoklī."
Mini zoodārzs Pie tēvoča Garika līdz Ziemassvētkiem vēl atradīsies Jelgavas novada Glūdas pagastā, bet pamazām jau pārceļas uz lauku sētu Valgundē. Īpašniece Viktorija Zaiceva priecājas par degunlācīti: "Tas mums no Katrīnas Gukalovas atvestais Maikla draugs Čaplins. Abi jau bija paaugušies, tāpēc sāka ķīvēties, bet šeit Čaplins ir mīļš un omulīgs. Jā, viņš prasa, lai kasa sāniņus un paijā galviņu, bet degunlācīši nekad nebūs mājdzīvnieki! Viņi ir ļoti gudri, taču dabiskās darīšanas kārto jebkurā vietā, ir žiglie kāpelētāji un intereses pēc vien ar saviem nadziņiem saplosīs visu, kam tiks klāt!"
Arī mini zoodārzā Dobuļos pie Agitas un Vara Ķelpjiem dzīvo divas degunlācīšu meitenes. Runā, ka Vācijā mazos rakarus tur kā mīļdzīvniekus. Varbūt. Nezinu.
Rīgas zoodārza Informācijas nodaļas pārstāvis Māris Lielkalns jau septembra vidū mums rādīja pa koku stumbriem veikli kāpelējošo mūsu - Latvijā dzimušo - degunlācīšu pirmo metienu. Pieci dzīvelīgie sīkaļas nāca pasaulē šā gada 25. jūlijā. Tas bija priecīgs notikums, jo degunlāči - Koko un Šanele (no Arnemas zoodārza Nīderlandē) un Otto (no zoodārza Polijā) Rīgā ieradās 2009. gadā. Līdz tam mums degunlāču nav bijis. Ņiprie pēcteči liecina, ka Šanele, Koko un Otto šeit jūtas gana labi.
Purniņi zem vēdera
Ir novembris, un Zooloģiskajā dārzā dzīvnieki ar ziņkārīgajiem deguniem labprāt iekārtojas ziemas mītnē, jo viņiem patīk siltums. Savvaļā siltajās zemēs Dienvidamerikas tropu mežos Argentīnas ziemeļos, Bolīvijā, Brazīlijā, Ekvadorā, Kolumbijā, Paragvajā, Peru, Urugvajā un Venecuēlā degunlāči dzīvo gandrīz tikpat bieži kā pie mums kaķi. Pasaules Sarkanajā grāmatā suga nav ierakstīta, jo populācija ir vēl diezgan liela, bet to kā jebkuru citu tropu radību apdraud koku izciršana un arī medības.
Degunlāču garais kustīgais purniņš pielāgots dobumu un spraugu izpētei. Dienas laikā barības meklējumos aktīvie dzīvnieciņi var pārvietoties pat divu kilometru attālumā. Viņi labprāt šņakarē arī cilvēku mītņu apkārtnē, un homo sapiens nav īsti laimīgs par tādiem, jo šie posta gan ražu, gan iedzīvi. Degunlācīši pārtiek no augļiem, putnu olām, vaboļu kāpuriem, zirnekļiem, skudrām un termītiem. Dzimtajās vietās šie uz kārā zoba uzliek arī pa kādai ķirzakai, pelei vai pat māju tuvumā nomedītai vistai. Tomēr nav ļaunuma bez labuma - degunlācīši iznīcina kaitīgos kukaiņus!
Ja šiem laimējas netrāpīties pa zobam kādai pumai, jaguāram, lapsai, boačūskai vai lielam plēsīgam putnam, savvaļā zvēriņu dzīves ilgums ir līdz astoņiem gadiem. Zoodārzā viņi var nodzīvot pat sešpadsmit gadu.
Kāpēc dzīvniekiem "lācīgs" nosaukums, ja tie nebūt nav līdzīgi mūsu brūnajiem pekaiņiem? Māris Lielkalns skaidro: "Degunlācīšiem ir arī otrs nosaukums - koati jeb koatimundi, tā viņus Dienvidamerikā dēvē vietējie tupi indiāņi. Koati nozīmē "josta", tim - "deguns", jo degunlācīši guļ, pabāzuši purniņu zem vēdera. Savukārt latīniskais nosaukumsNasua tulkojumā nozīmē "deguns", Nasua nasua - "degunlācītis". Angliski šos sauc par Brown - nosed Coati."
Māris atceras, ka pirms pāris gadiem izbraukuma dzīvnieku grupā, kas bieži devās uz skolām, bija arī degunlācītis: "Viņš ir čomīgs, sabiedrisks, bet bija jāuzpasējas, jo degunlācītim bija laba reakcija - i paskrāpē, i iekožas. Viņi ir lieli kārumnieki. Bērni smējās, ka, ieraugot banānu, degunlācītim siekala notecēja līdz grīdai!"
Māris pastāsta vēl vienu maz zināmu faktu - degunlācīši, it īpaši māte ar bērniem, savā starpā komunicē, sačivinoties smalkās putnu balsīs, kas nemaz nelīdzinās tāda lieluma dzīvniekiem. Un vēl - atšķirībā no cilvēka vai kaķa degunlācīši no koka lejā vienlīdz veikli tiek gan ar dibenu, gan ar galvu pa priekšu. Dzeltenīgi pelēkiem gredzeniem rotātā aste kalpo gan kā līdzsvara turētājs, gan kā garastāvokļa rādītājs, gan kā tvērējinstruments, tekalējot pa kokiem augšup un lejup.
Interesants ir degunlācīšu ģimenes modelis. Pieaugušie tēviņi ir vientuļnieki, bet mammas un bērni līdz pusaudžu vecumam dzīvo baros. Degunlāči ir poligāmi (tēviņam ir vairāki pretējā dzimuma partneri), un vairošanās sezonas sākumā viens degunlācis pievienojas mātīšu un jaunuļu grupai. Pēc 75 dienu grūsnības perioda māte dzemdē vidēji piecus aptuveni 100-180 g smagus aklus mazuļus. Tie ātri adaptējas pasaulē un jau mēneša vecumā sāk kāpelēt pa kokiem! Tā sacīt - laimīgu ceļu, lāčuki!