Viens mežā, otrs uz lauka
Kopumā zaķveidīgo kārtā ietilpst 87 sugas: truši, zaķi, svilpējzaķi. No tiem pasaulē ir 32 zaķu sugas, Eiropā – astoņas sugas, bet Latvijā savvaļā vien divas – baltais zaķis (Lepus timidus) un pelēkais zaķis (Lepus europaeus). Baltais zaķis uzskatāms par Latvijas teritorijas iemītnieku jau izsenis, kopš leduslaikmeta beigām, savukārt pelēkais zaķis, kas uzskatāms par lielāko zaķi zaķu dzimtā, ienācis vien XVII gadsimtā, paplašinoties atklātai ainavai, ko sekmēja lauksaimniecības attīstība. Turklāt kopš XIX gadsimta otrās puses pelēkais zaķis kļuvis par dominējošo zaķu sugu Latvijā.
Raksturojot pašreizējo zaķu izplatību Latvijā, 2020. gada dati liecina, ka pērn pelēkā zaķa populācija bija mērāma virs 26 000 īpatņu, pakāpeniski pieaugot, savukārt baltā zaķa populācija ir vairāk nekā uz pusi mazāka – ap 11 000, turklāt šai sugai pieaugums nav vērojams.
Kā skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja zooloģe Una Bērziņa, abu zaķu dzīvesveids, arī uzturs, vairošanās, metienu un mazuļu skaits gadā, dzīves ilgums, diennakts ritms, ir samērā līdzīgs, bet atšķirīgas ir to dzīvesvietas: "Pelēkie zaķi sastopami kultūrainavā, pļavās, laukos, mežmalās, birztalās. Baltie zaķi – plašos lapu koku un jauktos mežos, sūnu purvu malās, bet izcirtumos un citās atklātās vietās uzturas nelabprāt."
Vienpatis ļipainis
Zaķi ir vienpatņi, pulcējas vien pārošanās laikā. Tie dzīvo virszemē un no plēsēja nagiem ļepato prom milzu ātrumā. Iztramdīts maltītē, pelēkais zaķis var skriet pat ar ātrumu 50 kilometru stundā, kas ir līdzvērtīgs autotransporta satiksmei pilsētā. Zaķa stratēģija ir skriet ātri un spēji mainīt virzienu, tā nogurdinot uzbrucēju. Bioloģe Gundega Kampe-Pērsone norāda, ka zaķiem izteiktāk nekā trušiem ir raksturīgas spēcīgas, par priekškājām garākas pakaļkājas. To pēdu apakšpuse ir klāta ar elastīgiem matiņiem, kuri lēkšanas laikā pārtop par praktiskiem "amortizatoriem".
Arī pēdas, ko atstājis zaķis, maldinot sekotāju un metot viltīgas cilpas, ir viegli atpazīstamas: pēdu rakstā pakaļkājas ar četriem pirkstiem atrodas pirms piecpirkstu priekškāju pēdām. Atšķirība ir vērojama abu sugu asnagaino pēdu nospieduma formā. Baltajam zaķim tā ir ieapaļa, bet pelēkajam zaķim – garena un garāka. Baltajam zaķim ir biezi apmatotas pēdas, kas ļauj vieglāk pārvietoties pa sniegu. Arī augumā un svarā pelēkais zaķis ir raženāks – līdz pat 70 centimetriem garš un līdz pat septiņiem kilogramiem smags, bet baltais zaķis – no 45 līdz 65 centimetriem, bet svarā – no trim līdz piecām "cukura paciņām".
Kā norāda bioloģe Tatjana Zorenko Latvijas zīdītāju noteicējā, abiem zaķiem atšķiras arī astes forma: baltajam zaķim ir ieapaļa ļipa, bet pelēkajam – iegarena aste, gandrīz tikpat gara kā pakaļkājas pēda, ar pelēku plankumu augšpusē, bet balta apakšpusē. Baltajam zaķim ausu apmale ir ar baltu svītru, turpretī pelēkajam zaķim ausu ārmalai ir tumša apmale. Ausis baltajam zaķim ir īsākas nekā pelēkajam zaķim.
Kažoku zaķi maina divreiz gadā. Rudenī pelēkais zaķis «uzvelk» ziemas kažoku, kas ir biezāks un gaišāks, ķermeņa mugurpusē saglabājot vasaras rūsganpelēko toni, bet sāni un kājas tam kļūst baltganas. Baltais zaķis ziemā kļūst pilnīgi balts, tikai ausu gali paliek melni. Pavasarī abas zaķu sugas atgriežas savā vasaras rūsganpelēkajā kažokā. Neparasti, ka baltais zaķis vasarā izskatās pat tumšāks par pelēko zaķi. Arī acu krāsa zaķiem atšķiras: pelēkajam zaķim acis ir gaiši dzeltenīgas, bet baltajam – sarkanbrūnas.
Mūžam augošie zobi
Zaķis ir aktīvs visu cauru gadu, barības meklējumos visbiežāk dodas krēslas stundās un naktī. Zaķi ir tipiski augēdāji ar augu izcelsmes barībai piemērotu gremošanas sistēmu. Kad zaķis ēd, tā augšžokļa un apakšžokļa zobi rīvējas viens pret otru, tādējādi dilstot un vienlaikus paliekot asi. Tie ir zobi, kas aug visu zaķa mūžu. Starp priekšzobiem un dzerokļiem ir paliela bezzobu atstarpe jeb diastēma.
Pienenes, āboliņš, graudzāles, tauriņzieži, sīki zariņi, kokaugu mizas. Zaķi nokož zaru ābelei vai bumbierei un apgrauž tā mizu. "Baltais zaķis spēj daudz labāk izmantot barībā kokaugus nekā pelēkais zaķis. Visparastākā maltīte tam ir bērza zari," skaidro Kampe-Pērsone, norādot, ka Dienvidzviedrijā veiktie pētījumi liecina, ka pelēkie zaķi izvairās baroties augstā un biezā augājā. Vasarās barojas pļavu malās, jo tur ir zemāki augi, bet pļavu vidū novēroti jau pēc augu nopļaušanas. Ziemās zaķi sastopami arī meža dzīvnieku barotavās, kur barojas stirnas.
Uz kārā zoba plēsīgajiem
Stāstīt bērniem, ka zaķiem kā burkānu grauzējiem ir laba redze, īsti nav pamata. Izrādās, lai arī zaķim ir ļoti plats redzes leņķis, jo acis tam atrodas galvas sānos un ir izvelbtas, tomēr redze nav diez cik laba. Tālumā zaķis spēj saskatīt tikai kustīgus objektus, tā pasargājot sevi no iespējamās ienaidnieka tuvošanās.
Zaķus gan dzīvē, gan daudzās pasaules kultūrās daudzina par ražīgo auglību ar vairākiem mazuļu metieniem gadā, tomēr zaķu vidū ir arī augsta mirstība, jo nereti tie kļūst par maltīti plēsējiem – caunām, vilkiem, lūšiem, lapsām – un putniem, piemēram, plēšputniem un vārnveidīgajiem. Zaķu mazuļi atšķirībā no aklajiem un kailajiem trušu mazuļiem piedzimst uzreiz attīstīti. Tas tiek skaidrots ar savvaļas dzīvnieka piedzimšanu virszemē, nevis midzenī, tas ir, ar nepieciešamību uzreiz cīnīties par savu eksistenci.
Zaķu mirstību ietekmē arī autotransports, lauksaimniecības tehnika un lauksaimniecībā izmantotie ķīmiskie līdzekļi un dažādas slimības. Turklāt abas zaķu sugas Latvijā ir medījamo dzīvnieku sarakstā.
Ikviens, kurš sastop zaķi savā ceļā, ir aicināts par to ziņot dabas novērojumu portālā www.dabasdati.lv.