"Daba ir mans templis, mana svētnīca, kurā nāku meklēt mieru, kurā strādāju, iedvesmojos un iedvesmoju citus," saka piedzīvojumu un izturības organizācijas Pretspēks vadītājs Roberts Līcis. Rīkojot izturības pārgājienus, palīdzēt citiem izkāpt no savas komforta zonas un piedzīvot dabas varenību ir viņa sirdslieta un aicinājums.
Kā radās ideja rīkot piedzīvojumu un izturības pasākumus dabā?
Pandēmijas ietekmē sapratu, ka mēs kā cilvēki esam vāji un ievainojami. Mūs ļoti ātri uzvelk situācijas. Piemēram, esam sastrēgumā, par to dusmojamies un dusmas pēc tam izliekam uz saviem tuviniekiem. Esam kļuvuši ļoti izlutināti, jo visi pie visa vainīgi, tikai ne mēs paši, jo mēs jau esam tie izcilie. Mums patīk sēdēt dīvānā un komentēt, cik viss ir slikti, bet paši neesam gatavi iesaistīties. Kas notiktu, ja mums gadītos ārkārtas situācija? Vienalga, vai mājās ielaužas zaglis, vai Latvijā sākas karš. Kā rīkosimies, kā aizsargāsim savu ģimeni, kā cīnīsimies par savu brīvību, kā to būtu darījuši mūsu vecvecāki? Apjautājot savus draugus un paziņas, viņi neprata sniegt atbildi. Man likās, ka šī situācija ir kaut kā jāmaina.
Ņemot talkā manu militāro pieredzi un pasākumu organizēšanas prasmes, sapratu, ka vēlos piedāvāt dažāda veida izaicinājumus, lai cilvēki kļūtu rūdītāki un stiprāki, lai mēs no ogles izkaltu dimantu. Zinām, ka dimants rodas no ogles un to ogli stipri jākaļ, nepieciešams liels spiediens, lai tas dimants izveidotos. Jutu, ka mēs varam būt tas spiediens, lai cilvēkiem palīdzētu izmainīties, kļūt stiprākiem, dzīvot savu labāko dzīvi un dzīvot drošībā.
Kas būtu jāņem vērā, piedaloties pirmo reizi izturības pasākumā?
Bieži vien cilvēki, kad ierauga mūsu pasākumus, domā, ka tie piemēroti armijniekiem un rūdītiem sportistiem. Taču mūsu mērķauditorija ir cilvēki, kas nekad dzīvē nav devušies pārgājienā, kuri nezina, kā to darīt, kuriem varbūt ir bailes doties dabā vieniem, tāpēc viņi nāk pie mums. Esam rīkojuši 50 stundu garu izdzīvošanas pasākumu ziemā. Tas ir viens no grūtākajiem izaicinājumiem, kādi Latvijā ir pieejami, taču uz to nāk gan meitenes, gan puiši, kuriem nav nekādu zināšanu par izdzīvošanu dabā. Pats svarīgākais ir gribasspēks un vēlme kaut ko iemācīties un izmēģināt, jo vienalga, kāda ir jūsu pieredze, mēs palīdzēsim ar visu tikt galā.
Tā kā esam pasākumu organizētāji, mēs nodrošinām arī mācību procesu. Kādas pamatprasmes ir vajadzīgas, lai izdzīvotu dabā?
Gada laikā aptuveni 500 cilvēku piedalās mūsu rīkotajos pasākumos. Nav tā, ka visiem šiem cilvēkiem mācām izdzīvošanas prasmes. Lielākoties rīkojam šos pasākumus komandas saliedēšanai. Taču, manuprāt, svarīgākā prasme, kas nepieciešama, ir pareizā attieksme, jo tehniskās iemaņas var apgūt arī vēlāk. Daudz informācijas mūsdienās var atrast gan grāmatās, gan internetā. Taču tas, ko nevar iemācīties, lasot tikai grāmatas, ir spēja izdzīvot, izturēt līdz galam un justies komfortabli arī diskomfortā. Spēt justies komfortabli, kad ir izsalkums, kad ir mazliet vēsi, kad nav iemīļotā mīkstā matrača, uz kura pagulēt, vai tad, kad ir ierobežots ūdens daudzums un liela slodze. Tā ir tā spēja, ko mēs trenējam. Tādas izdzīvošanas prasmes kā zaru mājas izgatavošana vai ugunskura iekurināšana tikai ar kramiņu, vai orientēšanās ar kompasu bija aktuālas pirms simts gadiem, ne tik daudz vairs mūsdienās. Mūsu galvenais instruments ir spēja būvēt savu prāta kapacitāti, savu attīstību, lai mēs varētu izprast savu ķermeni un savu rīcību diskomforta situācijā.
Kāds līdz šim ir bijis neaizmirstamākais izturības pasākums, ko esat rīkojuši?
Mums ir bijis daudz interesantu pasākumu. Nesenākais, kas palicis prātā, notika pagājušajā gadā. Mēs sadarbojamies ar vienu uzņēmumu, kas mūsu pasākumus ir apmeklējis jau četras reizes. Tā vadītājs vienmēr uzsver, ka viņa kolektīvam nepieciešams saliedēšanas pasākums, kurā ir iespēja iziet no komforta zonas un norūdīt prātu ar piedzīvojumu elementu palīdzību. Tāpēc šim kolektīvam noorganizējām izturības pasākumu vienā no mazapdzīvotākajām, bet skaistākajām Latvijas vietām Ances novadā, starp Kolku un Ventspili pie Irbes upes. 50 stundu ilgā piedzīvojumā dalībniekiem bija iespēja iet cauri laukam, kas atgādināja Sahāras tuksnesi, laivot, līst pamestos padomju laika objektos, izmēģināt alpīnisma uzdevumus. Programma bija ļoti piepildīta. Beigās gan dalībnieki, gan visi organizētāji bijām noguruši. Mums sāpēja visas maliņas, bet visi bijām laimīgi. No organizatoriskās puses šis bija ļoti sarežģīts un tehniski izaicinošs pasākums. Četras dienas, kamēr to plānojām, varbūt gulējām kādas trīs stundas. Taču enerģija, ko beigās saņēmām no dalībniekiem, bija tā vērta. Šogad noteikti gribētu ko tādu atkārtot vēl kādam kolektīvam.
Ko gaidāt un gribat piedzīvot šajā vasarā?
Līdz šim rīkojām privātus pasākumus mūsu korporatīvajiem klientiem, taču jau ilgu laiku saņemam jautājumus, kad noorganizēsim arī kādu atvērto pasākumu, kurā varēs pieteikties ikviens interesents. Tad nu beidzot 2. jūlijā Garkalnes pusē notiks izturības pārgājiens, kurā dalībnieki varēs iet katrs savā tempā, baudīt skaistu dabu, pildīt dažādus piedzīvojumu uzdevumus, kuri ļaus arī mazliet iziet no savas komforta zonas. Tā kā mūsdienās, kad tik daudz laika pavadām tiešsaistē, mēs esam vismazākajā kontaktā ar dabu, kā jebkad tas ir bijis cilvēces vēsturē. Daba ir mans templis, mana svētnīca, kurā nāku meklēt mieru, kurā strādāju, iedvesmojos un iedvesmoju citus. Tas ir bagāts resurss, kuru vajag taupīt un aizsargāt, taču reizē arī atrast saudzīgu veidu, kā to izmantot savā labā. Tāpēc šovasar aicinu arī citus negaidīt, kad kāds uzrīko kādu pārgājienu, bet doties dabā pašiem un taisīt savus piedzīvojumus. Galvenais ir gribasspēks kaut ko darīt, un tad viss būs kārtībā. Jāatceras, ka mēs visi dzīvojam vienā valstī, visiem jābūt draudzīgiem, vienotiem, lai arī mūsu bērniem, mazbērniem būtu lieliska nākotne, lai varam darboties un attīstīties.