Āraišu apkārtne ir diezgan iecienīts tūrisma galamērķis, un ne velti – te iespējams izstaigāt skaistus dabas maršrutus kā īsos, tā garos pārgājienos un vienlaikus iepazīt kultūrvēsturiskas vietas. Āraišu ezerpils Arheoloģiskais parks ir viena no tādām.
Iespējas dažāda rūdījuma gājējiem
Ja jūs meklējat gatavu, marķētu pārgājienu maršrutu, tad gluži tāda te nav – izpētot karti un interesējošos apskates objektus, savu ceļu katrs var saplānot pats. Piemēram, apiet apkārt Āraišu ezeram vai no Āraišu ezerpils doties uz Drabešu muižu caur skaistajām ozolu alejām, gar Āraišu baznīcu, Zviedru priedi un Vējdzirnavām nonākot Drabešu muižā, kur reiz dzīvojis dzejnieks Aleksandrs Čaks. Šī distance ir piemērota ģimenēm ar bērniem un ir aptuveni piecus kilometrus gara.
Savukārt dodoties no Āraišu ezerpils gar Zviedru priedi, cauri pļavām uz Kārļu mājām, kur no Ainavu kraujas var vērot Amatas upes ielejas krāšņumu, sanāk jau 15 kilometru, bet, izmetot vēl pa kādam ainaviski baudāmam lokam, var savākt jau visus 20 kilometrus. Tuvumā, kājām ejamā attālumā, atrodas citi apskates objekti – Āraišu baznīca un vējdzirnavas, kā arī haskiju saimniecība.
Kaut dažkārt šķiet, ka tās populārās vietiņas jau visi zina un labāk meklēt kādas slepenākas takas, šī apkaime karstā vasaras nogales svētdienā tomēr bija ļoti klusa un mierīga, bez apmeklētāju pūļiem.
Dodoties ceļā ar bērnu, ieteicams tomēr nefokusēties uz savāktajiem kilometriem, bet nesteidzīgi izpētīt apkārtni un arī palaiskoties.
Gandrīz kā senos laikos
Smaržo sakarsusī zeme un pļavu augi, kaut pīlādži jau sarkani un zīles krīt paukšķēdamas. Taču no rudens gaisā ne miņas, un ļoti gribas nopeldēties Āraišu ezera dzidrajā ūdenī.
Iespējams, skolas laikā vai agrā jaunībā teju ikviens ir pabijis Āraišu ezerpilī, taču vismaz manas atmiņas ir miglainas un fragmentāras. Āraišu ezerpils ir vienīgā VIII–X gadsimta nocietinātas dzīvesvietas rekonstrukcija Eiropā, unikāls objekts. Parks izceļas ar unikāliem arheoloģiskiem atradumiem, rekonstrukcijas atrašanos oriģinālā vidē un Vidzemei raksturīgo, labi saglabājušos kultūrvēsturisko ainavu. Savukārt apmeklētāju centrs ir moderns, un te ir apskatāma pastāvīgā ekspozīcija, kurā pirmo reizi kopš izrakumu veikšanas var apskatīt tajos iegūtās oriģinālās liecības un iepazīties ar arheologa Jāņa Apala stāstu.
Āraišu ezerpils iedzīvotāji galvenokārt nodarbojušies ar zemkopību, lopkopību, amatniecību un tirdzniecību, kā arī ar medībām, zveju un meža dravniecību. Jau izrakumu laikā radās ideja par ezerpils rekonstrukciju, veidojot Āraišu brīvdabas arheoloģisko parku. Rekonstrukcijas gaitā tika gatavotas ēku oriģinālu kopijas pēc izrakumos uzietām būvdetaļām, apdares darbos izmantotas seno darbarīku replikas. Līdz ar to Āraišu ezerpils senās dzīvesvietas rekonstrukcijai ir augsta vēsturiskās ticamības pakāpe.
Uzstājas varžu koris, kuru pavada laipas malās biezi saaugušo niedru čaukstēšana. Ir karsts, pat mazajos, ēnainajos namiņos nav vēsāk, tomēr gribas apsēsties uz soliņa un mirkli pasēdēt klusu.
Dabas spēks
Ezera krastā apskatāmas Āraišu kastelas tipa viduslaiku pils drupas, bet turpat Meitu salā aplūkojamās celtnes veidotas kā rekonstrukcijas pēc Latvijā un kaimiņu zemēs iegūtajiem arheoloģiskajiem datiem par šāda veida akmens un bronzas laikmeta mājokļiem.
Iespējams, šāds apraksts izklausās drusku garlaicīgs, taču vieta ir ļoti skaista un savrupa, mierpilna. Te ir vairākas ugunskura un piknika vietas. Ja dodaties uz arheoloģisko parku rudenī, te būs īstais brīdis piknikam un smaržīgai tējai. Jāņem vērā, ka augsne ir mitra, purvaina, tāpēc slapjā laikā jāpadomā par piemērotiem apaviem.
Saliktas lielās kaudzēs, kaltējas niedres. No tādām tapusi arī vigvamveida celtne ar ugunskura vietu centrā, bet namiņos vienkāršas lāvas ir klātas ar zvērādām. Kad ārā ir teju 30 grādu karsts, grūti iztēloties, kā cilvēki tādos apstākļos spējuši izturēt bargās ziemas.
Līdzās Āraišu ezerpilij ir mini dobītes, kurās aug kaņepes, sējas idra un krāsu mēles – augi, kuru klātbūtne uzieta arheoloģiskajos izrakumos. Kaņepes tika izmantotas auklu un izolācijas materiālu darināšanai, savukārt sējas idra eļļas ieguvei. Ar krāsu mēles palīdzību mūsu senči tērpiem ieguva tumši zilo toni. Senāk augs bija sastopams savvaļā, bet mūsdienās atrodams ļoti reti, pārsvarā gar jūras piekrasti.
Iedvesma arī maltītei
Uz vairākiem kokiem pamanām koši dzeltenas sēnes – sēra piepes (Laetiporus sulphureus) jeb meža vistas. Pēdējos gados tās ir ļoti nākušas modē gan gardēžu, gan sēņotāju vidū, kaut gan, godīgi sakot, neizskatās ēdamas un arī nesmaržo pēc sēnēm – tām nav jūtama aromāta, vismaz kamēr tās aug uz koksnes. Starp citu, par sēra piepēm tās arī sauc ne tāpēc, ka ostu pēc sēra vai tas būtu sēnes sastāvā, bet gan dzeltenās krāsas dēļ.
Tās ir vasaras sēnes – sērpiepju sezona beidzas pēc Jāņiem, un tad atkal atsākas rudenī. Sērpiepe parasti aug puduros, kas sastāv no daudzām mazām daiviņām. Reizēm ar šīm sēnēm ir noklāts teju viss koka stumbrs. Mikoloģe Inita Dāniele zina teikt, ka sērpiepei nav līdzinieku indīgo sēņu vidū, tāpēc to droši var lietot uzturā. Daži no šīm sēnēm gatavo "karbonādes", citi sagriež gabaliņos un sautē sviestā vai pat samaļ gaļasmašīnā un cep kotletes – internetā recepšu ir gana. Protams, kultūrvēsturiskā dabas vietā mēs ar sēņošanu nenodarbojāmies, taču šīs košās sēnes bija interesants elements savdabīgajā ainavā. Ja atradīšu kaut kur mežā, iespējams, pagaršošu.
Izšūpojušies lielajās šūpolēs Āraiša ezera krastā un vērojot saulīti jau laižamies uz vakara pusi, posāmies uz auto un devāmies mājup uz Rīgu.