Jūnijs ir laiks, kad Latvijā augošās savvaļas orhidejas ir savā ziedēšanas maksimumā. Pie mums aug 32 sugu orhidejas, 26 no tām ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Pilnīgi visas tiek aizsargātas Eiropas līmenī un ir iekļautas Bernes konvencijā par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību, savukārt pasaules līmenī visas Latvijā augošās orhidejas aizsargā Vašingtonas jeb CITES konvencija (konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām).
Košās, smaržīgās pievilinātājas
Latvijas savvaļā orhidejas ir sastopamas pārsvarā kaļķainos purvos, mitrās pļavās, mitrās mežmalās, bet ir arī izņēmumi, piemēram, tumšsarkanā dzeguzene, kas aug piejūras sausajās vietās – piejūras ieplakās, mežos, pelēkajās kāpās –, pastāsta Latvijas Nacionālā dabas muzeja (LNDM) botāniķe Lauma Miķelsone-Šibeika.
"Pirmais, ko redzam, ir orhidejas zieds un tā krāsa. Un ne velti, jo augam ir nepieciešams, lai to kāds apputeksnē un varētu veidoties sēklas, kas nodrošinātu tā tālāku izplatību. Orhidejai nav nektāra, līdz ar to evolucionējot tām ir izveidojušies īpatnēji ziedi – ļoti daudzām orhidejām to forma, krāsa vai kopējais izskats ir pielāgojies apputeksnētāju pievilināšanai. Piemēram, ir mušu ofrīda – Latvijā ļoti reta orhideju suga, kuras ziediņš izskatās pēc kāda no plēvspārņiem. Orhidejai nav nektāra, bet ir īpatnējs šķidrums, kas pēc ķīmiskā sastāva atgādina kukaiņu dziedzeru sekrētu," teic botāniķe Lauma Miķelsone-Šibeika.
Līdzīgas ir arī odu gimnadēnija un smaržīgā naktsvijole. "Spēcīgais, reibinošais aromāts naktsvijolei nav tāpēc, lai vilinātu romantiski noskaņotus jāņabērnus, jo naktsvijoļu ziedēšanas maksimālais laiks ir ap vasaras saulgriežiem, bet gan kukaiņu pievilināšanai. Naktsvijole naktī smaržo, pievilinot naktstauriņus, ziedi ir koši balti, lai tauriņi tos labāk redzētu tumsā," piebilst pētniece.
Kad dzeguze kūko
Vairāku orhideju sugu nosaukumā ir vārds "dzeguze". Nostāsti vēsta, ka saistība ar dzeguzi ir tāda, ka augi zied laikā, kad visaktīvāk dzirdam dzeguzi kūkojam. Latvijā sastopamas sešas dzegužpirkstīšu un četras dzegužpuķu sugas. Tās sugas, kurām ir pirkstveidā dalīti gumi, pieskaita dzegužpirkstītēm, bet sugas ar veseliem, lodveidīgiem gumiem – dzegužpuķēm. Liela daļa no tām aug mitrās vietās – zāļu purvos, slapjās pļavās un mežos. Tāpat Latvijā aug arī triju sugu dzeguzenes. Mitrās vietās sastopama purva dzeguzene ar bālgani sārtiem ziediem. Kāpās sastopama tumšsarkanā dzeguzene, kuras ziediem raksturīga patīkama vaniļas smarža. Visretāk no tām sastopama platlapu dzeguzene ar zaļgani violetiem ziediem.
Sēklas draudzība ar sēni
Latvijā augošās orhidejas īpašās apakšgrupās nedalās un, neskatoties uz atšķirīgajām pazīmēm un atradnēm, tomēr ir visai līdzīgas.
Sēklas orhidejām ir sīkas kā puteklīši. "Orhidejai var nogatavoties līdz 45 000 sēklu, šķiet, ka skaits ir liels un orhidejām vajadzētu būt ļoti daudz, taču viss ir diezgan sarežģīti. Lai orhideja attīstītos, nepietiek tikai ar to, ka sēkliņa nokrīt uz augsnes. Tai jāsatiekas zemē ar mikroskopisku sēnīti, kurai ir izaugumi, tos sauc par hifām. Tie ieaug sēklas šūnās, un, kamēr sēkliņa ir zemē, sēne apgādā to ar barības vielām, darbojas kā palīgs vai "mamma", kas baro sēklu. Kad sēkla sāk dīgt un asns izlien virs zemes, augam sākas fotosintēze un tas sintezē barības vielas, bet oglekli, kuru orhideja ir sintezējusi, tā atdod sēnei – notiek simbioze, kad organismi viens otram dod labumu. Ja sēkliņa sēni nesatiek, tā var gaidīt pāris gadus un tad aiziet bojā. Tāpēc, pat ja mēs to orhideju pļavā, purvā, mežā izraksim, tā nespēs mūsu mazdārziņā vairoties un, nepiemērotos apstākļos nespējot nogatavināt sēklas, agri vai vēlu arī pati aizies bojā," stāsta Lauma Miķelsone-Šibeika.
No visiem 45 000 varbūt viena divas sēkliņas sastop attiecīgo sēni. Un pat ja tas notiek, var piet pat vairāki desmiti gadu mierpilnā periodā, kad sēkliņa vienkārši eksistē zem zemes, savukārt arī pēc izdīgšanas līdz ziedēšanai var nākties gaidīt vairākus gadus.
Nejauši uziets unikāls atradums
Orhidejas pašas par sevi nav gluži galvenās biotopu kvalitātes indikatorsugas, taču tās parasti aug nepārveidotās dabas teritorijās, vietās, kuras ir cilvēka neskartas vai maz ietekmētas. "Meliorācija, uzaršana ir tas, kas ietekmē orhideju izplatību mitrajos zālājos. Dabisko zālāju Latvijā jau tā ir maz, vien 0,9%, turklāt ļoti svarīgi ir tos pareizi apsaimniekot. Piemēram, ieteicams zālāju pļaut, kad orhidejas jau ir pilnībā noziedējušas, nogatavinājušas sēklas un puķei bijusi iespēja iziet pilnu augšanas ciklu. Vispiemērotākā pļaušanai līdz ar to būs augusta otrā puse," zina teikt Lauma Miķelsone-Šibeika un piebilst, "2020. gada jūnija sākumā kopā ar kolēģi Lauru Grīnbergu Līvānu apkārtnē atradām garlapu cefalantēru. Ilgus gadus tā tika uzskatīta par Sarkanās grāmatas nultās kategorijas sugu jeb sugu, kas Latvijā ir izzudusi. Šī orhideja ir reti sastopama, un jau vairākus gadus neviens vispār nebija to atradis. Nejauši, veicot citus pētījumus, pamanījām šo koši balto ziedu. Tur gan bija tikai viens eksemplārs, turklāt tālu no iepriekšējām atradnēm."
Interesanti, kādi apstākļi to ir ietekmējuši – uz šo jautājumu konkrētas atbildes nav. Turklāt atradne bija sugai netipiskā vietā – sausā priežu mežā. Parasti šī orhideja bijusi sastopama skrajos, saulainos lapkoku mežos, krūmājos un meža pļavās. Orhideja zied maijā un jūnija sākumā.
Dažas dienas pēc muzeja botāniķu ziņojuma arī Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģiona speciālisti bija devušies orhidejas atradni apsekot, bet izrādījās, ka kāds vieglprātis bija puķi noplūcis. Orhideja bija koši balta, pa gabalu labi redzama, turklāt uzplaukusi maijpuķīšu ziedēšanas laikā, tāpēc, iespējams, ka noturēta par maijpuķīti.
"Cilvēka negausība ir briesmīga – nu kāpēc visu vajag noplūkt, izraut, dabūt sev? Kāpēc visu vajag savā dārziņā vai vāzē?" prāto Dabas muzeja eksperte. Par laimi, pēc pāris gadiem arī Kurzemes pusē tika uzieta šī retā orhideja – garlapu cefalantēra.
Lauma Miķelsone-Šibeika pastāsta, ka pētnieki iet dabā meklēt augus pēc trim metodēm. Viena ir tāda, ka dodas uz konkrētu vietu, kur ir zināma atradne. Otra metode paredz, ka pētnieki vienkārši dodas nezināmā virzienā vai uz kādu vietu, cerot kaut ko uziet. Trešā metode ir nejauša, kad, meklējot citus augus, atrod ko retu un interesantu.
Cilvēka saimniekošanas un klimata ietekme Klimata pārmaiņu ietekmē Latvijā manām līdz šim pie mums neredzētas vai reti sastaptas kukaiņu un putnu sugas, kuras bijušas raksturīgas siltākiem reģioniem. Arī augu valsti skar izmaiņas. Vai sagaidāms, ka pie mums ienāks vēl kādas jaunas orhideju sugas? "To ir grūti prognozēt. Sēnei, mitrumam un vēl citiem orhidejām labdabīgiem apstākļiem jāsakrīt, bet klimata pārmaiņu ietekmē, iespējams, tuvākajā desmitgadē kāda suga ienāks no Lietuvas, no Baltkrievijas teritorijām. Ziemeļu areāls pamazām attālinās. Savukārt Igaunijas, piemēram, Sāmsalas, orhideju sugu pie mums, visticamāk, nebūs, jo tur ir cita zemsedze, cits iežu sastāvs," uzskata botāniķe.
Kādi laikapstākļi patīk orhidejām? Lauma MiķelsoneŠibeika skaidro, ka sausas vasaras tām nav labvēlīgas. Piemēram, pat Krustkalnu rezervāta kaļķainajā purvā orhidejas, kuras parasti sasniedz 30–40 cm garumu, sausās vasarās mēdz būt vien 15–20 cm garas.
Ārējie apstākļi var ietekmēt arī orhideju sēkliņu dīgšanai tik nozīmīgo sēni. "Sēne ir vienā vietā, tā plaši neizplešas. Ja sēkliņa iekrīt vietā, kur attiecīgajos kvadrātcentimetros sēnes nav, tās nesatiksies. Kāpēc sēne tur ir vai nav, zinot, ka visa pazeme ir pilna ar sēņu pavedieniem, nevar viennozīmīgi pateikt, acīmredzot šī konkrētā sēne neveido plašus pazemes tīklus. Tās izplatība ir saistīta ar pazemes procesiem – gruntsūdeņiem, barības vielām, skābekļa plūsmu. Lauksaimniecība, meliorācija, arī lauksaimniecības zemju intensīva apmežošana izmaina zemes struktūru, un ekosistēma mainās visas līmeņos. Lai saudzētu dabas unikālās vērtības, mums jāspēj domāt ārpus savu īstermiņa interešu robežām," uzsver LNDM botāniķe Lauma Miķelsone-Šibeika.