Kāpēc tiek īstenota dabas skaitīšana?
Dabas skaitīšana norisinās visā Latvijas teritorijā, lai saprastu un piefiksētu šī brīža aktuālo situāciju par Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamo biotopu stāvokli valstī. Viens – mums pašiem Latvijā jāsaprot, cik daudz un kur mums apkārt kas atrodas, otrs – mums reizi sešos gados ir jāgatavo ziņojums Eiropai, kurā ir jābūt datiem par to, kāds ir biotopu stāvoklis, lai saprastu, kā dzīvojam tagad un kā dzīvosim tālāk. Mums būtu jāsaprot, ko gribam sabalansēt, kādas ir iedzīvotāju intereses un politiķu nostādnes par to, kādā valstī gribam dzīvot, kā realitāti varam salikt ar nākotnes vīziju. Ja, piemēram, vēlamies uzbūvēt jaunas mototrases, tad ierīkojam tās nevis tur, kur ir biotops, bet blakus tam. Tāda kompromisa meklēšana. Jāatzīmē, ka netiek skaitīti dzīvnieki, arī katrs koks netiek uzskaitīts, bet tiek skaitītas mājvietas jeb biotopi konkrētiem augiem un dzīvniekiem. Ja salīdzinām ar lielpilsētu, braucot pa Brīvības ielu, redzam jaunākas un vecākas mājas, tad inventarizācija tiek veikta labākā stāvoklī esošajām mājām. No dabas viedokļa tiek skatīts tas, kur ir lielāks daudzveidīgums.
Kā praktiski notiek dabas skaitīšana? Cik ekspertu šogad apseko Latviju?
Šobrīd dabā strādā vairāk nekā 250 cilvēku, kas ir piesaistīti gan no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, gan arī no Baltkrievijas. Esmu saņēmusi zvanus no zemes īpašniekiem, kuri saka: "Tie trakie pa manu pļavu staigā jau piecos no rīta!" Bet tas ir jāsaprot, jo katra vasara ir izaicinājums. Katra vasara ir citāda. Šogad ir gan karstums, gan vēsums. Ekspertam ir jāpaveic plānotais darba apjoms noteiktā laikā, līdz ar to viņš strādā reizēm no pieciem rītā līdz pat saulrietam. Ar gumijas zābakiem nostaigāt visu dienu nemaz nav tik vienkārši. Darbs ir ļoti saspringts un grūts.
Biotopu apsekošanu dabā var veikt no aprīļa līdz novembrim. Tiek skatītas sešas biotopu grupas: saldūdens – upes un ezeri –, alas un iežu atsegumi, purvi, meži, zālāji un jūras piekraste. Katrā biotopu grupā strādā tieši tie speciālisti, kuri ir konkrētās jomas eksperti. Visgrūtāk ir ar zālājiem un saldūdeņiem. Tie jāapseko samērā īsā laikaposmā, jo pie mums vasara ir īsa. Zālāji tiek skatīti no 15. maija līdz septembrim, kad ir veģetācijas sezona, un ūdeņi – no jūnija līdz septembrim, kad sastopami ūdensaugi. Tas ir kā indikators, kas palīdz noteikt ūdens kvalitāti. Ja runājam par trijām sezonām, tad pirmā bija lietus sezona, pagājušā gadā bija karstuma vilnis, bet šī gada sezona mums ir zem lāča zīmes, jo ir saņemtas ziņas no vairākiem biotopu apzinātājiem Vidzemes pusē, ka ir novērotas lāču pēdas. Par to, kā norisinās pats biotopu apzināšanas process, ikviens var uzzināt, noskatoties YouTube kanālā dokumentālo filmu Dabas skaitītāji.
Ko liecina līdz šim savāktie dati, apsekojot jau pieminētos biotopus?
Dabas skaitīšanā tiek apsekots 2000 Latvijas ezeru un upju, kuru kopgarums ir vairāk nekā 40 tūkstoši kilometru. Par saldūdeņu kvalitāti liecina ne tikai dzidrais ūdens, bet arī tajā augošie ūdensaugi un dzīvnieki. Padomju laikos daudzas upes bija mākslīgi regulētas un pārveidotas, tāpēc zaudējušas savu ainavekoloģisko un bioloģisko vērtību. Eksperti ar gandarījumu secina, ka vairākās upēs veiksmīgi notiek pašatjaunošanās process. Ezeri, kuros varam atrast īpaši aizsargājamo ūdens augu Dortmaņa lobēliju, ir tikai 1% no visiem ezeriem. Lielākoties Latvijas ezeru biotopi tiek vērtēti kā vidējas kvalitātes. Visi ezeri lēnām aizaug, tas ir dabīgs process, bet cilvēks ar savu līdzdarbošanos to strauji paātrina. Izcilu biotopu ir samērā maz.
Šī brīža dati rāda, ka kaļķaino zāļu purvu ir vairāk, nekā līdz šim bija zināms, bet šo purvu kvalitāte ir pasliktinājusies. Mežu biotopi ir ļoti fragmentēti, sadalīti tādos kā mazos puduriņos. Jādomā tālāk par tā saucamajiem koridoriem, kā tās sugas no šī mazā viena izolētā pudurīša var atceļot uz otru. Lai tās sugas, kas dzīvo konkrētajā vietā, kas ir atdalītas un atrautas no apkārtnes, spētu neiznīkt un tām būtu iespēja turpmāk izdzīvot.
Mums ir palikuši vien 0,7% bioloģiski vērtīgu zālāju. Zālājs ir cilvēka veidots biotops un pastāv tikai tad, ja reizi gadā tiek nopļauts vai noganīts. Prieks, ka zālāju īpašnieki ir izglītoti un ieinteresēti.
Ir kādi atklājumi, kas pārsteiguši vai iepriecinājuši?
Jā, katru gadu ir kaut kas jauns. Šogad atrastas vairākas jaunas dzegužkurpīšu atradnes, par kurām ziņoja paši zemju īpašnieki. Ir jauna atradne krustlapu drudzenei, kas ir ļoti reta un aizsargājama augu suga, atklāta jauna piepju suga – baltene –, kura ir reta arī citviet Eiropā un iekļauta apdraudēto sugu sarakstā. Baltdzeltenajai egļu piepei atrasta piektā atradne. Veicot dabas skaitīšanu, ir atrasts jauns pilskalns, tas atrodas netālu no Dundagas – Kaļķos. Pilskalnam ir veikta arī aeroskenēšana. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde jau atzinusi, ka šis tiešām ir līdz šim neatklāts pilskalns.
Vai šis ir pēdējais gads, kad norisināsies dabas skaitīšana?
Jā, bet mums ir palikušas vēl trīs lielas teritorijas: Gaujas Nacionālais parks, Lubāna mitrājs un Ķemeru Nacionālais parks, kur vēl skaitīšana tupināsies. Iegūtos datus apkopojam un dokumentāli pārbaudām ziemā, bet kontrole dabā notiek nākamajā sezonā.