Pierasts uzskatīt, ka ziema nav piemērota riteņbraukšanai. Paveroties ārā pa logu, kur sniegs jau vairākas dienas kā nokusis, gribas sākt sarunu ar jautājumu: kas ir tā "nepiemērotā ziema"?
Latvijā ir tā atšķirība no ziemeļvalstīm, ka mums temperatūras "norma", ja runājam par vidējiem rādītājiem, sastāv no absolūtām anomālijām – gads no gada atšķiras, to vidējo rādītāju 10–30 gadiem var "izvilkt", bet pateikt, ka kādi trīs mēneši gadā ar divriteni nebraucami, noteikti nevaram. Bet vienlaikus ir arī gadi, kad situācija ir vēl sliktāka. Piemēram, es paskatījos pagājušā gada datus, ja skatāmies rīta stundas no 7 līdz 9, kad cilvēki brauc uz darbu, visa gada laikā Rīgā bija tikai 51 diena, kad ir bijuši nokrišņi. Tas nav sevišķi daudz.
Runa par lietu un sniegu?
Jā. Turklāt, ja atskaitām tās dienas, kad bijuši tiešām sīki nokrišņi - līdz 0,5 mm, atliek tikai 30 tādu rītu, kad laika apstākļi ir ar nokrišņiem. Turklāt vēl var noņemt nost rītus, kad temperatūra ir labos mīnusos un ir sniegs, kas sevišķi netraucē – cilvēks neizmirkst, braucot ar riteni.
Tiesa, dati par nokrišņiem neparāda ainu pilnībā, jo, kad nav nokrišņu, mēdz būt arī apledojums. Tāpat pēc stipras snigšanas mēdz paiet kādas divas trīs dienas, kamēr satīra, kamēr nokūst milzīgās peļķes. Pagājušais gads bija ļoti pozitīvs izņēmums, jo bija ļoti sauss rudens. Oktobrī nokrišņu bija ļoti maz, citus gadus to ir krietni vairāk. Piemēram, šogad novembra sākums atnāca ar ziemu, tagad atkal ir sauss.
Droši vien atsevišķi būtu jādefinē, kādi laika apstākļi nav piemēroti riteņbraukšanai. Piemēram, 0,2 mm nokrišņu nekas daudz nav, bet, kad tas ir smidzinošais lietus ar vēju, var paiet divas trīs stundas ar tādu pretīgu smidzekli. Bet tikpat labi var spīdēt saule, uznākt melns mākonis, nopilēt dažas lielas piles, ar kurām uzreiz sanāk 0,2 mm. Līdz ar to pēc nokrišņu daudzuma vai vienkārši lietainu, sniegainu dienu skaita nevar precīzi pateikt, cik apstākļi ir labi vai slikti.
Man liekas, vērā ņemami vēl divi faktori, no kuriem viens ir slikts, otrs labs riteņbraucējiem. Mums ziemā bieži ir vējains laiks, kas nav patīkami riteņbraucējiem. Toties Rīgas reljefs ir ļoti labs velobraukšanai – mēs nenovērtējam, ka mums nenākas braukt kalnā vai no tā, kā tas ir citās pilsētās.
Dažkārt par laika apstākļiem svarīgāka ir brauktuvju tīrīšana.
Jā, es pats vienu laiku dzīvoju Teikā. Nezinu, vai tagad ir mainījies iepirkums par veloceliņu apsaimniekošanu, bet atceros, ka 2011. un 2012. gadā tiešām bija tā, ka piecos no rīta, braucot uz darbu Radio, iela vēl bija balta, bet veloceliņš pēc nakts snigšanas jau notīrīts, nokaisīts ar sāli, kas, protams, nav tas pozitīvākais, bet tam tā labā īpašība ir, ka pie dažiem sala grādiem nokausē visu apledojumu. Bet ir arī piemērs ar Skolas ielas veloceļu, kas ir tāds kā...
...paraugobjekts Rīgā?
Tā varētu saukt. Ir bijuši brīži, ja nemaldos, tā bija 2010. gada ziema, kad pilsētā nebija īsti, kur likt sniegu, tad arī tur gāza to virsū. Tādā brīdī vairs nav nozīmes, ka veloceļš iekārtots ar visām gumijas apmalītēm, situācija tāpat nav pārāk laba.
Pieminēji peļķes. Tās brīžiem pat vairāk kaitē nekā nokrišņi. Dīvaini, bet tās veidojas arī nupat rekonstruētajās ielās, jo nav padomāts par ūdens novadīšanu.
Te divi aspekti. Viens, kad peļķes veidojas vasarā pēc īpaši intensīvākas lietusgāzes – tā ir problēma, ar ko cīnās visā pasaulē. Rietumeiropā atrasti dažādi jauni risinājumi, kur to ūdeni novadīt – ne tikai pazemē kanalizācijā, bet arī zaļajās zonās. Bet ziemā savukārt peļķes veidojas no sniega kušanas, tur gan problēma parasti ir tā, ka notekas aizsērējušas, aizsalušas, nav izveidotas vietās, kur nepieciešamas. Tajā pašā Skolas ielas veloceļā starp Dzirnavu un Lāčplēša ielu ir viens posms, kur, tiklīdz mazliet uzlīst, vienmēr veidojas peļķe, jo ūdenim nav kur notecēt.
Ja salīdzinām Rīgu ar Stokholmu, Helsinkiem, Amsterdamu, vai laika apstākļu ziņā esam daudz sliktākā situācijā?
Ar Stokholmu apstākļi ir ļoti līdzīgi, ja neskaita to, ka reljefs Stokholmā ir velobraukšanai grūtāks. Helsinkos sals ir stabilāks un, ja cilvēku nebaida aukstums, braukšana ir labāka. Ja runājam par Nīderlandi, kas tiek uzskatīta par velo paradīzi, tur lietaino dienu skaits īpaši ziemas sezonā ir krietni lielāks nekā pie mums, tur arī regulāri ir stiprs vējš, bet mēs redzam, ka tas īpaši neattur cilvēkus no braukšanas ar velosipēdu. Jo tas lielā mērā ir pārliecības, kultūras, attieksmes jautājums. Joprojām liela daļa cilvēku Latvijā uztver to, ka jātiecas uz komfortu, ko dod mašīna.
Bet man liekas, ka nav nekā par velosipēdu labāka cilvēkam, kurš strādā birojā un varbūt mazliet par slinku, lai atlicinātu laiku sportiskām aktivitātēm.
Īpaši dzīvojot centrā, kur ikdienas pārvietošanās attālumi ir nelieli. Minūtes piecas, desmit, piecpadsmit no rīta un vakarā pabraukt ar riteni, man liekas, ir daudz labāk, nekā daudz ilgāk nosēdēt auto sastrēgumos. Jā, protams, ja cilvēks, dzīvo Juglā, bet strādā Imantā, velosipēds nav ērtākais pārvietošanās līdzeklis, to varbūt var atļauties kāds sportiski aktīvs jaunietis, bet vidējais biroja darbinieks droši vien nebrauks ik rītu padsmit kilometru ar riteni uz darbu un vakarā atpakaļ. Bet centrā, kā teicu, nav problēmu. Man, piemēram, pašam sanāk braukt no dzīvesvietas centrā līdz darbavietai Zaķusalā, kas prasa 15 minūtes, un līdz otrai darbavietai Doma laukumā – piecas minūtes. Man pat prātā nenāk, ka es varētu pārsēsties mašīnā vai izmantot sabiedrisko transportu. Ir bijušas reizes, kad neesmu varējis braukt ar riteni, piemēram, kad bija lauzta roka, braucu ar 40. autobusu, ceļā pavadot 40 minūtes.
Ar divriteni braucot, ir labi, ka var precīzi izplānot ceļā pavadāmo laiku. Burtiski no durvīm līdz durvīm. Autobraucējiem laiks paiet, brīvu vietu stāvvietā meklējot, bet sabiedriskā transporta maršruts brīžiem iet līkumu līkumiem un vēl pieturās sanāk kavēties.
Gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzijā pieejama automašīna, kas ved tos, kam darbā jābūt četros piecos no rīta. Es to neizmantoju, jo tad konkrētā laikā jāiziet no mājas, kad šoferis ir klāt, jo viņam jāsavāc arī citi kolēģi. Ar riteni es pats izvēlos laiku, kad braukt. Un, kā jau teicu, pilsētas centrā neviens cits transports nav konkurents divritenim.
Kad esmu ārzemēs, gadās pabraukt arī ar pašapkalpošanās nomas divriteņiem. Arī Latvijā tie ir populāri, un, kā izrādās, pamatā tos lieto vietējie, tajā skaitā braucot uz darbu.
Es esmu braucis tikai ar nomātu downhill divriteni, kas paredzēts nobraucieniem no kalna. Nezinu, cik pilsētās tos izmanto. Bet skaidrs, ka ir tādi rīti, kad cilvēkiem, kas ikdienā brauc pamatā ar mašīnu, sastrēgumu dēļ ir izdevīgāk pārsēsties uz šādu velosipēdu. Protams, arī nomas punktiem jābūt izvietotiem pietiekami tuvu gan darbam, gan mājai. Bet noma tiešām var būt labs risinājums. Es piemēram, bieži laivoju, vienbrīd biju noskaņots pirkt laivu, bet tad sapratu, ka mūsdienās laivu noma ir tik lēta, ka faktiski nav vērts pašam pirkt.
Ja iznomā, atkrīt problēmas ar glabāšanu un pārvadāšanu.
Jā. Servisa līmenis pēdējos gados audzis.
Bet tas, ka situācija tagad uzlabojas, ir ļoti uzskatāmi, kaut vēl, protams, ir miljons problēmu. Es pats uz VEF tilta ievēroju, kā mainās velobraukšanas kultūra – uz veloceļa tur ir tāds kā pudeles kakls, pēdējos gados tie, kas brauc lejā no tilta, piestāj, palaiž tos, kas brauc augšā, arī kājāmgājēji iet pa maliņu (te gan jautājums, vai tā ir pieklājība vai bailes).
Uzlabojas arī šoferu attieksme? Kādreiz bija, ka speciāli brauca peļķē, lai apšļakstītu velosipēdistu, bija gadījumi, kad apdzina un tad strauji bremzēja, spieda pie apmalēm.
Konkrētas problēmas pēdējā laikā nav bijušas, drīzāk piedzīvoti aizdomīgi gadījumi – vai nu tiešām vajadzēja braukt tā, ka man no ielas malas jāpārkārtojas uz ietvi. Vienīgā lieta, ko daudzi šoferi joprojām nav pamanījuši, ir izmaiņas Ceļu satiksmes noteikumos, ka ar velosipēdu var braukt pāri arī gājēju pārejām. Ir bijuši daži gadījumi, kad uzpīpina un var noprast, ka ar domu, ka "tu, muļķis, nezini noteikumus". Citādu problēmu nav bijis. Bet mēs jau visi tā vai citādi esam infrastruktūras gūstekņi.
Nepilnības infrastruktūrā sagādā lielākas problēmas nekā laika apstākļi?
Jā. Laika apstākļiem, kā jau teicu, katram individuāli ir jāpielāgojas. Ja galvenie dzīvojamie rajoni ar centru Rīgā savienoti ar veloceļiem un ja tie tiek uzturēti kārtībā, cilvēki var izvērtēt, kurā brīdī braukt, kurā nebraukt. Un noteikti to dienu gadā, kad var braukt ar divriteni, ir daudz vairāk nekā to, kad nevar.
Ievēroju, ka tajās dienās, kad intensīvi sniga, daudzi savus divriteņus bija atstājuši pieslēgtus pa nakti Rīgas centra ielu krustojumos esošiem velostatīviem. Gaišās vietās tas pat drošāk nekā kādā kāpņutelpā.
Es arī tajā piektdienas rītā, kad uzsniga tas lielākais sniegs, uz darbu Televīzijā vēl aizbraucu ar riteni, kaut uz Salu tilta tikt jau bija diezgan grūti, bet tad sapratu, ka ritenis jāatstāj darbā. Pēc dažām dienām, kad ietves bija patīrītas, atsāku braukt.
Tātad nevaram novilkt kalendārā svītru, pēc kuras velosezona beigusies. Jāskatās, kas aiz loga notiek, un jāvērtē paša gatavība attiecīgajos apstākļos braukt ar riteni?
Mēs Latvijā laika apstākļu ziņā nekam nevar šādi novilkt svītru. Man šonedēļ viens televīzijas raidījums intervijā vaicāja par to, vai ir pareiza likuma prasība, ka pēc 1. decembra auto obligāti jābūt ziemas riepām – pirms šī datuma nē, bet pēc tā obligāti. Ja CSDD un Valsts policija tik ļoti neuzticas cilvēkiem, ka ar likumu ir jāliek aprīkot mašīnas ar ziemas riepām, tad kaut kādā brīdī tas datums ir jāizvēlas. Bet, ņemot vērā, cik mainīgi ir laika apstākļi Latvijā... Turklāt arī teritoriāli, piemēram, kad lielā daļā Latvijas pāris nedēļu bija sniegs un aukstums, Kolkā, Ventspilī sniegs tikai kādu brīdi parādījās. Vienlaikus mēs zinām, ka ar mašīnu Latvijas teritorijai var pārbraukt dažās stundās, līdz ar to, ja ir tāda likuma prasība, datumu nosakot, jāvadās pēc kaut kādiem vidējiem rādītājiem.
Riteņbraucēji, šķiet, pakāpeniskāk pielāgojas apstākļiem, skatās pēc vajadzībām, nevis datumiem. Sāk braukt vasarā, tad rudenī redz, ka nav problēmu turpināt, un tā daudzi nepārstāj lietot divriteni ikdienā cauru gadu.
Man liekas, ka arī pagājušais gads ļoti labi to parādīja. Pakāpeniski kļuva aizvien vēsāks, bet nebija pārāk daudz nokrišņu un daudzi turpināja braukt.
Protams, ja jau septembrī uznāk viena nedēļa ar briesmīgiem laika apstākļiem, cilvēki "nosēžas no divriteņa", tad pēc tam atsākt pagrūti. Jo šīs izvēle ir saistīta ar ieradumu.
Šogad arī, man liekas, novembra sākuma sniega dēļ daudzi, kas ir vasaras braucēji, nolika riteņus pagrabos un līdz pavasarim tos nelietos.
No personiskās pieredzes – vai ir vajadzīgs kāds speciāls ekipējums, lai brauktu ar riteni ziemā?
Vienīgais, ko tiešām cenšos izdarīt, kad parādās pirmais sniegs un ledus, – nomainu riepas pret ziemai piemērotākām, ar lielāku protektoru, jo pa vasaru tās ir nodilušas. Protams, svarīgi, lai darbojas gaismas.
Vēl man kā briļļainam cilvēkam ir grūti vai pat bīstami braukt arī tajās dažās dienās, kad ir smidzinošs lietus, jo brillēm cauri neredz, īpaši tumsā, kad atspīd gaismas. Tad es parasti lietoju kontaktlēcas.
Un apģērbs?
Atbraucot uz Latvijas Radio, protams, nepārģērbjos. Man bija viens gadījums, kad vēl Teikā dzīvoju, ka ceļā uz darbu saliju. Pirms agrajiem rītiem, kad jābūt radio, parasti mājās no rīta strādāju. Toreiz skatījos meteoroloģiskajā radarā, ka nāk liels mākonis, pārāk ilgi aizsēdējos un tad pusceļā uz darbu gadījos zem pamatīga gāziena. Visu rītu studijā nosēdēju ar slapjām drēbēm. Televīzijā ir cita specifika – tur nākas pārģērbties, ejot kadrā.
Šādi piemēri vairo ticību meteoroloģiskajiem datiem, ko redzam internetā.
Man liekas, ka mūsdienās īstermiņa laika prognozes ir pietiekami precīzas, cilvēkam nav jābūt ar dziļām zināšanām meteoroloģijā, lai redzētu, vai tuvākajās dažās stundās un vai rīt no rīta līs vai nelīs, kas ļauj pieņemt lēmumu, braukt ar riteni vai ne. Internetā pieejamā informācija par gaidāmajiem laika apstākļiem tiešām ir viena no lietām, ko cilvēki aizvien vairāk sāk ņemt vērā, jo tas ļauj, piemēram, izbraucot mazliet agrāk vai vēlāk, izsargāties no īslaicīgām lietusgāzēm.
Un sarunas noslēgumā – vai varam daudzmaz aptuveni paredzēt, ar kādiem laika apstākļiem riteņbraucējiem rēķināties šoziem?
Vispār nav daudz, ko teikt par ziemu. Tuvākās prognozes rāda biežus nokrišņus un nepastāvīgu laiku decembrī – sniegs, piesalst, atkusnis, lietus, kas nav nekas labs velobraucējiem. Par ziemas tālāko gaitu ticamu prognožu maz, vairumam tendence, ka būs aukstāks par iepriekšējām trim ziemām, bet bargu ziemu vadošie prognožu modeļi neuzrāda.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.