Ņemot vērā Ankaras tradicionālo noslieci uz skaļiem paziņojumiem, kā arī tikpat tradicionālos centienus manevrēt starp Rietumiem un globālajiem dienvidiem (it īpaši vadošajām nerietumu valstīm), pateikt, kā un cik nopietni šo pieteikumu uztver pati Turcija, šobrīd gan nav iespējams. Tikpat labi tas var būt arī solis, ar kura palīdzību Ankara cenšas kārtējo reizi "pabiedēt" Rietumus un iegūt no tiem kādas taustāmas dividendes.
Tostarp arī tādēļ, ka iespēja – Turcija no 22. līdz 24. oktobrim Krievijā, Kazaņā, gaidāmajā BRICS samita laikā saņems uzaicinājumu pievienoties šim klubam – ir līdzvērtīga apmēram nullei. Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana personiskā klātbūtne samitā neko nemainīs, lai gan ažiotāžu Erdogans, protams, spēs izraisīt.
Turcijas iespējamajā ceļā uz BRICS ir divi šķēršļi, un viens no tiem ir meklējams pašā apvienībā. Pēc pagājušajā gadā īstenotās paplašināšanās BRICS ir nonācis nopietnu institucionālo izaicinājumu priekšā. Atšķirībā no citas nerietumu valstu apvienības – Šanhajas sadarbības organizācijas – BRICS ir tikai neformāls valstu klubs, kur nepastāv konkrētas lēmumu pieņemšanas un īstenošanas procedūras. Tiek gaidīts, ka Kazaņas samitā daudz uzmanības tiks veltīts attiecību formalizēšanai un vienotu kritēriju izstrādei (arī attiecībā uz jaunu dalībvalstu uzņemšanu), un, kamēr šis process nebūs noslēdzies, apvienības tālāka paplašināšanās ir maz ticama. Cerēt uz uzaicinājumu ģeopolitisku iemeslu dēļ var pavisam nedaudzas valstis (piemēram, Alžīrija), starp kurām Turcijas nav.
Otrs šķērslis, protams, ir Turcijas saistība ar Rietumiem, un jo īpaši Ankaras dalība un nozīmīgā loma Ziemeļatlantijas aliansē. Pēdējā, jāatgādina, ir Rietumu galvenā militārpolitiskā struktūra, kuras ietvaros tiek pieņemti visām dalībvalstīm saistoši lēmumi. Lai arī BRICS (atšķirībā no atsevišķām tās dalībniecēm) sevi pozicionē kā tieši nerietumu, nevis antirietumu klubu, ir skaidrs, ka kupls skaits BRICS valstu NATO dalībvalsti Turciju savās rindās redzēt nevēlas. Pie kam nav saprotams, kā Ankara spētu sadzīvot ar vienlaicīgu dalību divās šādās apvienībās.
Nav šaubu, ka viss iepriekšminētais ir labi zināms arī Turcijas prezidentam un citām valsts amatpersonām, tomēr Ankara acīmredzami nespēj iztikt bez kārtējā mēģinājuma, kā minimums, atgādināt par sevi.