Šopavasar noslēdzās vērienīgs projekts, kura laikā tika pētīta dzīvojamā vide Rīgā. Kuriem Rīgas rajoniem projekta gaitā tika pievērsta vislielākā uzmanība?
Rīgā 85% iedzīvotāju dzīvo daudzdzīvokļu māju kvartālos, lielākā dzīvojamo mājokļu daļa Rīgā atrodas mikrorajonos, tāpēc tiem mēs pievērsām īpašu uzmanību, bet gribējām apskatīt un ļoti mērķtiecīgi apskatījām arī vēsturisko centru. Pētījuma veikšanā iesaistījām klimata speciālistus, vides veselības speciālistus, arhitektus, inženierus un ekonomistus, lai visi šie speciālisti kopā analizētu situāciju.
Kādi ir galvenie pētījuma gaitā gūtie secinājumi?
Secināms, ka investīcijas mikrorajonos neienāk tik lielā apjomā, kādā varētu ienākt. Arī pēc daudzu iedzīvotāju domām investīcijas tieši daudzdzīvokļu mājās neienāk tādā apjomā, lai šī vide ietu līdzi laikam, lai atbilstu XXI gadsimta prasībām. Daudzviet ēku elementi un tehnoloģiju risinājumi, kas zaudē savu funkcionalitāti, netiek atjaunoti. Mikrorajonu vide atstāj iespaidu uz ļoti lielu sabiedrības daļu, tāpēc par situāciju šajā vidē nepieciešams runāt. Ja vide būs labāka, iedzīvotājiem būs mazāk uztraukumu un mazāk naudas būs jātērē, piemēram, veselības uzlabošanai. Palielināsies cilvēku darba spējas, un kopumā gan sabiedrība, gan tautsaimniecība tikai iegūs. Investīcijas ne tikai daudzdzīvokļu māju energoefektivitātē, bet arī mikrorajonu sociālekonomiskajos uzlabojumos ir ekonomiski pamatotas, vajadzīgas un lietderīgas. Kompleksas un uz sociālekonomiskiem labumiem vērstas investīcijas allaž ir lietderīgas sabiedrībai.
Jāuzsver arī, ka pētījuma gaitā tika izstrādāta "siltuma salu karte", šāda karte ir jaunums.
Ko tieši ļauj ieraudzīt "siltuma salu karte"?
Siltums uzkrājas noteiktās Rīgas vietās, saistībā ar apbūvi un vēl citiem faktoriem. Mēs ieguvām priekšstatu par to, kur noteiktos apstākļos siltums pilsētvidē uzkrājas. Šādu datu apkopošana nebija pašmērķis, bet vēlējamies iegūt informāciju par to, kur vides un klimata apstākļi kļūst kritiski. Jāņem vērā - ja temperatūra sasniedz plus 27 grādus pēc Celsija, tad cilvēkam rodas diskomforts gan telpās, gan ārpus telpām. No medicīniskā skatupunkta raugoties, pat ātrāk progresē dažādas slimības, mazinās darba spējas, zūd enerģija. Līdz ar to siltuma faktors ir svarīgs gan no cilvēku komforta viedokļa, gan no tautsaimniecības viedokļa.
Ko darīt iedzīvotājam, kas ierauga, ka viņa mājoklis atrodas šādā "siltuma salā", un uzņēmējam, kas atklāj, ka uzņēmuma birojs atrodas "siltuma salā"?
To ēku, kuras nav renovētas, un šādu ēku Rīgā ir daudz, īpašniekiem un lietotājiem būtu jādomā par ēku renovāciju. Ir zināms, ka siltināšanas slānis ēkas pasargā no pārkaršanas, tāpat kā pasargā no aukstuma. Tāpēc ēkas īpašniekiem un lietotājiem vērts pasteidzināt renovāciju. Tomēr es gribu uzsvērt, ka pilsētvides kopējās problēmas nevar atrisināt, renovējot ēkas pa vienai, jo vienas ēkas renovācija būtiski nemaina situāciju. Jādomā vismaz par kvartālu, bet vēlams mikrorajonu mērogos, tikai tādā veidā var padarīt vidi harmoniskāku.
Kāda ir pašvaldības loma? Ja runājam par kvartāla un par mikrorajona mērogiem, tad skaidrs, ka viena privātpersona vai viens uzņēmējs tikai saviem spēkiem situāciju uzlabot nevar.
Te nav viena lēmuma pieņēmēja. Es ceru, ka laika gaitā iedzīvotāji un uzņēmēji kļūs aktīvāki, meklējot risinājumus renovācijas sākšanai un risinot dialogu ar iestādēm, kuras procesa virzībā ir iesaistītas. Iestāžu loma ļoti svarīga ir renovācijas procesa kontrolē. Nav noslēpums, ka ir gadījumi, kuros ar ēku energoefektivitātes uzlabošanu īpaši labi nav veicies. Pastāv kritēriji, kas ļauj labāk kontrolēt renovācijas darbu veikšanu, lai panāktu to, ka rezultāti ir tiešām kvalitatīvi, bet te svarīga ir tieši iestāžu kontrolējošā loma. Es vēlētos, lai pilsētā būtu kāds pirmais pilotprojekts, kurā tiešām kompleksi skatītos uz situācijas uzlabošanu nevis ēkas, bet kvartāla vai mikrorajona līmenī. Lielas cerības ir saistītas ar Rīgas namu apsaimniekošanas organizāciju.
Jūs domājat uzņēmumu Rīgas namu pārvaldnieks?
Jā, Rīgas namu pārvaldnieks namu apsaimniekošanas nozarē ir nozīmīgs spēlētājs, kura apsaimniekošanā ir liels ēku skaits. Patlaban nav juridisku iemeslu kompleksi neuzlabot situāciju mikrorajonos. Ir izpratnes trūkums, ir iniciatīvas trūkums, ir risinājumu trūkums, bet juridiskus šķēršļus es neredzu.
Jūs teicāt, ka investīcijas mikrorajonu atjaunošanā atbilstoši mūsdienu prasībām nav ienākušas pietiekami lielā apjomā. Kāpēc?
Iemesli ir vairāki. Viens iemesls saistīts ar to, ka XX gadsimta deviņdesmitajos gados daudzi Rīgas iedzīvotāji, kuri dzīvoja daudzdzīvokļu māju dzīvokļos, sapņoja, ka drīzumā pārcelsies dzīvot uz privātmājām, tad sekoja periods, kad valstiskā mērogā tika cerēts, ka tiks uzbūvēts liels skaits jaunu mājokļu, uz kuriem iedzīvotāji varēs pārcelties no padomju laika mājām, tāpēc par mikrorajonu modernizēšanu netika domāts.
Otrs iemesls saistīts ar to, ka trūkst informācijas par tādiem pozitīvajiem piemēriem, kad, veicot mikrorajonu teritorijas labiekārtošanu un uzlabojot energoefektivitātes risinājumus ēkās, situācija tiešām uzlabojusies.
Trešais iemesls - Rīgā un kopumā Latvijā namu apsaimniekošanas uzņēmumiem ļoti pietrūkst attīstītāju kompetences. Apsaimniekošanas uzņēmumiem vienkārši jābūt arī attīstītāja kompetencēm, lai apsaimniekošanas uzņēmumi iedzīvotājiem spētu piedāvāt kvalitatīvus risinājumus. Daudzām apsaimniekošanas kompānijām beidzot būtu jāsaprot, ka tām ievērojami resursi jāinvestē gan zināšanās, gan savu profesionālo spēju pilnveidē, jo līdz ar to būtu iespējas piesaistīt līdzekļus un veikt investīcijas daudzdzīvokļu māju atjaunošanā. Turklāt no vērienīgām investīcijām daudzdzīvokļu māju rajonos būtu ieguvums tautsaimniecībai - būtu darba vietas, būtu pasūtījumi dažādiem uzņēmumiem un pakāpeniski 10-20 gadu laikā kvartālu pa kvartālam mikrorajoni tiktu sakārtoti.
Ja energoefektivitātes paaugstināšanas projekts nedod vēlamo rezultātu, tad iemesls ir tehniskās nepilnības?
Jā, tieši tā. Diemžēl ir gadījumi, kad netiek sasniegti energoefektivitātes ietaupījumi, un tas padara mājokļu īpašniekus par situācijas ķīlniekiem - maksājumos viņiem nācis klāt kredīts, kas jādzēš, bet mājoklī nekas būtiski nav mainījies, energoefektivitātes paaugstināšana un ar to saistītie plusi nav jūtami. Ir gadījumi, kad energoefektivitātes paaugstināšana tiek veikta, bet problēma tā, ka situācija netiek izvērtēta kompleksi, netiek uzlabotas tādas savu laiku nokalpojušas lietas kā elektroinstalācijas, vēdināšana, ūdensvads. Informācija par neveiksmīgajiem piemēriem izplatās ļoti ātri, un līdz ar to ir grūti cilvēkus pārliecināt, ka viņu gadījumā kaut kas būs savādāk.
Daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji bieži apgalvo, ka labprāt atvēlētu dažus desmitus eiro ik mēnesi ēkas renovācijai, bet ēkas apsaimniekotājs neveic nekādus organizatoriskus soļus.
Tam var tikai piekrist. Man nesen zvanīja pensijas vecuma kundze no ēkas Altonavas ielā un teica, ka mājas iedzīvotāji, pensionāri, vēlas soli pa solim uzlabot savas mājas kvalitāti, bet banka nedod aizdevumu, jo uzskata, ka iedzīvotāju pensijas vecums rada risku kredīta atdošanai. Te ir jautājums par aizdevēju inteliģenci, ir jautājums par plašāku skatījumu, kas nepieciešams, lai daudzas lietas sakārtotu aktīvāk un mērķtiecīgāk.
Par XX gadsimta otrajā pusē būvētajām daudzdzīvokļu mājām bijuši ļoti dramatiski paziņojumi, ka ēku kvalitāte ir tik bēdīga, ka iemītniekiem no šīm mājām būtu gandrīz vai jābēg. Atbalstāt šādu viedokli vai tomēr ne?
Tik traki, ka iedzīvotājiem būtu jābēg no padomju laikā būvētajām daudzdzīvokļu mājām, ar šīm ēkām noteikti nav, bet iedzīvotājiem jādomā konkrēti par savu dzīvokli, konkrēti par māju, kurā dzīvoklis atrodas, un ar apsaimniekotāju kopā būtu jārisina akūti risināmie jautājumi. Nopietni, uzticami eksperti ir pārliecināti, ka padomju laikā būvētās daudzdzīvokļu ēkas ir darboties spējīgas vēl gadu desmitiem ilgi, bet katras konkrētās ēkas reālā kvalitāte ir cieši saistīta ar apsaimniekošanu. Tajās ēkas, kuras ir daļēji nolietojušās, veicot nepieciešamos ēkas uzlabojumus un īstenojot renovāciju, var mazināt riskus un nodrošināt to, ka ēka turpina kalpot vēl ilgus gadus, bet svarīga ir jēgpilna rīcība un atbildība par risinājumiem. Svarīgi ir tas, lai risinājumu autori un izpildītāji būtu gatavi uzņemties atbildību par to, kādus risinājumus viņi ieteikuši iedzīvotājiem, par to, kas ir izdarīts, un lai rezultāts būtu ar garantiju, lai nebūtu tā, ka gadu pēc renovācijas ēkai atkal rodas problēmas.
Jāpiebilst, ka daudzi Rīgas mikrorajoni ir izveidoti ļoti labi. It īpaši labi no vides aspekta ir Purvciema mikrorajoni - tajos ir liela zaļā zona, ēku novietojums pret debespusēm ir pārdomāts. Kopumā dzīvot Rīgas mikrorajonos nebūt nav slikti, neesmu bieži dzirdējis nopietni argumentētu viedokli, ka dzīvot mikrorajonā būtu briesmīgi. Protams, kā jau iepriekš sacīju, daudzdzīvokļu mājās nepieciešami ieguldījumi un mikrorajonos nepieciešamas investīcijas, bet kopumā mikrorajoni noteikti nav tā sliktākā vide dzīvošanai.
Ir dzirdēti kritiski vārdi arī par XXI gadsimtā būvētajām dzīvojamajām ēkām, cilvēki nopirkuši dzīvokli jaunā ēkā, bet atklājas defekti.
Jā, kvalitātes problēmas pastāv arī XXI gadsimtā, it īpaši pirmskrīzes gados būvētajām ēkām.
Pētījumā pievērsāt uzmanību arī Rīgas vēsturiskajam centram. Kāda tajā ir situācija?
Vēsturiskā centra apbūve ir ļoti blīva, ēku vidējais vecums ir ļoti liels, dažādu iemeslu dēļ ēku renovācija notiek fragmentāri, nevis masveidīgi. Turklāt renovāciju sarežģītāku padara tas, ka daudzas ēkas ir kultūrvēsturiskas vērtības. Daudz laika tiek pavadīts, mēģinot saskaņot risinājumus ar atbildīgajām institūcijām, bet tas ne vienmēr izdodas. Turklāt vēsturiskajā centrā ēku iemītnieki ir ar ļoti atšķirīgām vēlmēm. Nav visaptverošas stratēģijas, kā rīkoties. Vēsturiskā centra ēkas degradējas tieši tāpēc, ka iecerētie ēku uzlabošanas projekti netiek uz priekšu vienotas stratēģijas trūkuma dēļ. Tipisks rezultāts ir tāds, ka tiek atmests ar roku un nolemts - nedarām neko, un tas noved pie ne pārāk labas ietekmes uz vidi. Turklāt vēsturiskajā centrā trūkst parku, skvēru, trūkst zaļās zonas kopumā. Iedzīvotāju skaits vēsturiskajā centrā samazinās, un iespējamais iemesls ir dzīvošanai ne pārāk labvēlīgie vides apstākļi.
Kāds būtu vēlamais attīstības ceļš vēsturiskajam centram - veidot to kā vidi tūristiem, kurā dominētu muzeji un suvenīru veikali, vai tur jābūt dzīvojamajām ēkām, uzņēmumiem un aktīvai sociālekonomiskajai dzīvei?
Es noteikti esmu jauktas vēsturiskā centra izmantošanas atbalstītājs. Vide, kas ir patīkama gan dzīvošanai, gan biznesam, ir vienīgā iespēja vēsturiskajam centram vispār izdzīvot.
Kā jūs no arhitektūras pievilcības viedokļa vērtējat ēkas, kādas pēdējā laikā uzbūvētas Latvijā?
Ļoti dažādi - ir ēkas, kuras rāda, ka arhitekti un īpašnieki nav izmantojuši visas iespējas, lai panāktu vērtīgu rezultātu, un ir ēkas, kuras patīkami pārsteidz ar to, ka pasūtītāji un arhitekti spējuši atrast vidē iederīgus, funkcionāli un estētiski pievilcīgus risinājumus. Pozitīvā aspektā uzmanības vērts objekts noteikti ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Tāpat uzmanības vērta ēka ir Latvijas Universitātes Dabaszinātņu fakultāte, par kuru ir visumā labas atsauksmes. Ir arī kvalitatīvas ražošanas ēkas, savukārt ļoti trūkst labas arhitektūras piemēru daudzdzīvokļu māju segmentā.