Mūsdienu Turcija, Osmaņu impērijas mantiniece, kategoriski atsakās atzīt armēņu slaktiņus un deportācijas par genocīdu, noliedz, ka izrēķināšanās ar armēņiem bijusi Osmaņu impērijas oficiālā politika, kā arī uzskata Armēnijas minēto bojāgājušo skaitu par vairākkārt pārspīlētu, bet Pirmā pasaules kara laika cīņu ar Krievijas impēriju bojā gājušo turku skaitu – par nenovērtētu. Atbilstīga šai nostājai tradicionāli ir arī Ankaras diplomātiskā un cita veida reakcija – tiek darīts viss iespējamais, lai šādu atzinumu būtu iespējami mazāk, bet, ja no tiem neizdodas izvairīties, visbiežāk (bet ne vienmēr) seko strauja attiecību pasliktināšanās ar genocīdu atzinušajām valstīm.
Vienlaikus armēņu genocīda jautājums ir arī būtiska svira, kuru tiek mēģināts izmantot Turcijas politikas ietekmēšanai, un šajā gadījumā šis fakts acīm redzami ir primārais.
Prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana vadībā Turcija jau ilgāku laiku īsteno lielā mērā neatkarīgu ārpolitiku, tostarp aizvien atklātāk sākot pārorientēties no rietumvalstīm uz sadarbību ar Eirāzijas lielvarām Ķīnu un Krieviju. ASV mēģinājumi atgriezt Ankaru savā orbītā ar panākumiem līdz šim nav vainagojušies, kamdēļ tiek mēģināts iedarbināt aizvien smagāku artilēriju, pie kuras pieskaitāms arī paziņojums, ka armēņu slaktiņi uzskatāmi par genocīdu.
Gadījumā, ja šis solis nenovedīs pie izmaiņām Turcijas politikā, ir iespējama jau atzinuma oficiāla noformēšana ar virkni tālejošu seku, ieskaitot dažādas sankcijas. Tomēr, tā kā šāds solis daudz ticamāk var novest nevis pie izvirzīto mērķu sasniegšanas, bet gan neatgriezeniskas ASV un Turcijas attiecību sabojāšanas, ieskaitot it kā grūti iedomājamo, taču teorētiski tomēr iespējamo Ankaras aiziešanu no NATO, šāds lēmums vismaz pārskatāmā nākotnē diezin vai tiks pieņemts.
Reālpolitika neļauj ASV riskēt ar Turcijas pilnīgu pāriešanu ģeopolitisko pretinieku nometnē.
Taču šāda domu un notikumu gaita ir kā minimums ētiski biedējoša. Ja raugās pēc būtības, tad jautājums par to, kā dēvējama pirms vairāk nekā simts gadiem notikusi līdz 1,5 miljonu cilvēku nežēlīga noslepkavošana, ir kļuvis par maiņas monētu, risinot domstarpības par bruņojumu iepirkumiem, gāzes piegādēm, ietekmes zonām u. c. Un savdabīgi, ka arī Latvijā netrūkst politiķu, kas uzskata par nepieciešamu piedalīties šajā cinisma tirgū.