Uzbekistānā ir gaidāma konstitucionālā reforma, un tās sākotnējais projekts paredzēja Karakalpakstānas gana ievērojamās autonomijas likvidēšanu. Pret šo ieceri tad arī izcēlās protesti, kas ātri pārauga vardarbībā un tika operatīvi apspiesti. Centrālās varas iestādes tikmēr tikpat operatīvi izlēma Karakalpakstānas autonomiju (tajā skaitā arī tiesības izstāties no Uzbekistānas) atstāt neskartu. Ar šādu ierosinājumu klajā nāca valsts prezidents Šavkats Mirzijojevs, kurš nekavējoties ieradās autonomijas galvaspilsētā Nukusā, bet valsts parlaments, kas formāli īsteno reformu, veica atbilstīgas izmaiņas jaunā pamatlikuma projektā.
Tieši Karakalpakstānas un tās savdabīgās vēstures problēma (republika, no kuras nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tikai aptuveni trešdaļa ir etniskie karakalpaki, uzbekiem pati radniecīgākā tauta, PSRS laika posmā autonomā statusā ir paspējusi pabūt vairāku reģiona padomju republiku sastāvos, līdz visbeidzot pieskaitīta tagadējai Uzbekistānai) līdz ar šiem lēmumiem, visticamāk, ir atrisināta. Protestētāju taisnīgās prasības ir izpildītas, protestu iniciatorus ar augstu ticamības pakāpi gaida ātra tiesa, bet Taškentas mēģinājums īstenot varas centralizāciju jau ir ieskaitīts nelielu pārpratumu kategorijā.
Vienlaikus pēkšņi uzliesmojušie vērienīgie nemieri ir kārtējais atgādinājums, ka gandrīz visa Vidusāzija ar tās padomju laika posmā sazīmētajām robežām, dažādām autonomijām u. c. ir visīstākā etniskā, vietējā separātisma un arī reliģiskā pulvera muca, kas aizvien biežāk balansē uz uzspridzināšanas robežas. Lai saprastu, cik problēma ir nopietna, pietiek atcerēties regulārās "revolūcijas" Kirgizstānā, šī gada sākuma notikumus Kazahstānā vai arī regulārās apšaudes uz Tadžikistānas un Kirgizstānas robežas. Papildus destabilizējoši faktori ir radikālā islāma izplatība un iespaidīgu mērogu nabadzība, kā arī ārējo spēlētāju vēlme radīt problēmas reģiona galvenajām lielvarām Ķīnai un Krievijai.
Viss kopā tas savukārt rada situāciju, kad jebkuri sākotnēji lokāli protesti vai nemieri, neatkarīgi no to cēloņiem un iniciatoru mērķiem, var izraisīt ķēdes reakciju, destabilizējot visu Vidusāziju. Turklāt jo lielāka kļūst kopējā globālā nestabilitāte, jo vairāk pieaug arī šāda reģionam un tā kaimiņiem pesimistiska scenārija iespējamība.