Jūs esat vērsis sabiedrības uzmanību uz izsoļu reiderisma problēmu, vai pēdējā laikā tā vērojama aizvien biežāk?
Latvijas likumdošanā nav jēdziena «reiderisms», tas nāk no Krievijas, kur tiek runāts ne vien par izsoļu reiderismu, bet biežāk par uzņēmuma pārņemšanu ar nelikumīgām metodēm. Klasisks reiderisms ir, kad organizē vairākas akcionāru sapulces paralēli un ar dažādiem mehānismiem pārņem uzņēmuma vadību vai akciju paketi. Izsoļu gadījumā precīza definīcija būtu «tiesību normu interpretācija negodprātīgu nodomu īstenošanai».
Saskaņā ar maksātnespējas likumu nekustamais īpašums pārdodams divās izsolēs, pirmā izsole ir ar augšupejošu soli, otrā – ar lejupejošu soli līdz 10% no sākumcenas. Cenai nonākot līdz zemākajam punktam, tā atkal var kāpt uz augšu. Ir gadījumi, kad cena no zemākā punkta uzkāpj pat virs izsoles sākumcenas. Bet atrodas tādi, kā mēs, juristi, viņus dēvējam, tautas daiļamata meistari, kuri atnāk uz izsoli, kad jau vienojušies, ka nepieļaus cenas kāpšanu uz augšu no zemākās cenas, stāv pie durvīm, klausās, kas tad vēl uz izsoli atnācis, un sarunā ar izsoles apmeklētajiem: «Tu tagad nesoli, pēc tam mēs tev pārdosim. Ja tu piedalīsies solīšanā, mēs cenu uzdzīsim pāri sākumcenai un nevienam nebūs prieka.»
Rezultātā daudzos gadījumos nekustamie īpašumi tiek pārdoti par 10% no novērtējuma cenas, kas dod iespēju izsoļu reideriem vēlāk pārdot īpašumu par augstāku cenu. Likumā gan ir mehānisms, kā bez izsolēm tirgot maksātnespējas procesā pārdodamo mantu, bet parasti kreditori šādu ceļu neatbalsta, jo bieži neizprot, kā izsolēs viss patiesībā notiek.
Kam būtu jāmainās, lai izsoļu reiderismu izskaustu?
Jāparedz, ka administrators drīkst atzīt izsoli par nenotikušu ar savu vienpersonisku lēmumu, ja secina, ka izsolē īpašuma vērtība nesasniedz 50% no īpašuma novērtējuma. Pēc tam administrators būtu tiesīgs īpašumu pārdot par brīvu cenu, izsoles vairs nerīkojot –ielikt sludinājumus interneta portālos, meklēt pircējus, respektīvi, darboties kā mākleris. Protams, administratoram nav pienākuma tā rīkoties, bet gan tiesības, un jābūt ļoti uzmanīgam. Ja izsolē kāds sola nevis 50%, bet 45% no sākumcenas un administrators pasaka: «Nē, nepārdosim», tad jābūt pārliecībai, ka īsā laikā atradīs pircēju, kas īpašumu iegādāsies par augstāku cenu nekā solītie 45%. Vēl viens priekšlikumus, ko ierosinājuši administratori, ir izsolēm paredzēt dalības maksu – gluži kā biļetes – par cenu 50–150 lati viena biļete. Biļete būtu jāpērk cilvēkiem, kuri vēlas būt klāt izsolē. Par dalības maksas lielumu gan administratoru vidū nav vienprātības.
Uzņēmēju vidū pastāv viedoklis – Latvijai raksturīgs, ka finanšu grūtībās nonācis uzņēmējs novēloti iesniedz maksātnespējas pieteikumu. Vai tā ir?
Jā, tā ir problēma. Likumdevējam būtu jāpastiprina atbildība par novēlotu maksātnespējas pieteikuma iesniegšanu, jo uzņēmējs patiesībā labi apzinās brīdi, kad iestājas maksātnespēja. Diemžēl prakse ir tāda, ka agonija tiek paildzināta un dažādā veidā tiek imitēts, ka maksātspēja tomēr ir. Tiek vilkts ilgi, un tikmēr tiek atsavināta manta, bieži par labu vienam kreditoram, bet tad, kad tiek iesniegts maksātnespējas pieteikums, uzņēmējs paziņo: «Nekā man vairs nav, iepriekš bija, bet tagad – nekā. Es cerēju, ka man būs jauns bizness, bet neizdevās.» Ir arī gadījumi, kad SIA dalībnieki paši sev izmaksā dividendes tādā situācijā, kas vērtējama kā maksātnespēja. Ja SIA dalībniekam pienākas dividendes, viņš pats ir kreditors un nedrīkst sevi definēt kā prioritāro kreditoru. Prioritāte ir tiem kreditoriem, kuriem ir ātrākais saistību izpildes termiņš.
Protams, ne zaudējumi, ne negatīvs pašu kapitāls nav pamats bažām par maksātnespēju. Pamats bažām ir, ja tiek kavēta tādu saistību izpilde, kurām iestājies termiņš. Te gan jāņem vērā, ka ikvienam uzņēmumam ir gan debitori, gan kreditori un, nofiksējot situāciju kādā noteiktā brīdī, piemēram, šī gada 1. janvārī, uzņēmums var būt kādam parādā, bet, ja uzņēmums parādus ilgstoši nemaksā, tad pašam jāvēršas ar maksātnespējas pieteikumu.
Uzņēmēji arī teikuši, ka pēkšņās finansiālās grūtībās nonāk tāpēc, ka viņiem savukārt kāds cits nav samaksājis, un maksātnespējas pieteikumu neiesniedz, jo cer, ka saņems kavēto naudu.
Sava loģika tur ir. Uzņēmumam var būt situācija, kad cits uzņēmums ilgstoši nemaksā. Bet apstākļi jāvērtē reāli – vai pastāv cerība no sava debitora naudu atgūt, vai arī vienīgā iespēja atgūt naudu paveras pēc ilgiem gadiem tiesas ceļā. Varbūt šis parādnieks arī ir maksātnespējīgs un tikai atrunājas ar solījumiem: «Man būs liels pasūtījums, paveikšu to, dabūšu naudu un tad tev samaksāšu.» Tas, ka uzņēmēji cenšas savu biznesu noturēt, cilvēciski ir saprotams. Bet jāsaprot, ka subjektīvā vēlme izglābt uzņēmumu ne vienmēr atbilst reālajai situācijai.
Visu interviju lasiet rīt, 7. martā, laikrakstā Diena.