Neraugoties uz to, Milatovičs spēja pārliecinoši apsteigt Melnkalnē 32 gadus pie varas bijušo Milo Džukanoviču.
Pēdējam nešaubīgi vēl tiks veltīta ne viena vien vēstures grāmata, jo kā politiķis viņš ir mūsdienu Eiropai unikāls. Savulaik viens no tuvākajiem pēdējā Dienvidslāvijas prezidenta Slobodana Miloševiča līdzgaitniekiem, Džukanovičs pēc Miloševiča krišanas ne tikai spēja saglabāt varu Melnkalnē, bet arī nodrošināt tās nesāpīgu neatkarības iegūšanu, pievienošanos Ziemeļatlantijas aliansei un kļūšanu par Eiropas Savienības (ES) kandidātvalsti. Vienlaikus demonstrējot autoritāru vadības stilu, nebeidzamas intrigas un regulāru lielu mērogu politisko blefu. Kā arī fenomenālu spēju noturēties pie varas situācijās, kad viņa krišana šķita neizbēgama.
Faktiski Džukanovičs bija pēdējais no padomju bloka valstu varas tranzīta posma dinozauriem, kurš par gandrīz divām desmitgadēm spēja pārdzīvot citus līdzīgus politiķus. Turklāt, lai arī Melnkalnes līderis nepadevās pat situācijā, kad viņam vairāk nebija nedz sabiedroto, nedz cerību uzvarēt vēlēšanās, viņš spēja atzīt sakāvi un paziņot, ka nodos amata pilnvaras likumā paredzētajā laikā un kārtībā.
Džukanoviča pēctecis Milatovičs tikmēr ir ne mazāk interesanta personība, un viņa ievēlēšana ar augstu ticamības pakāpi nozīmē jūtamas izmaiņas Balkānos. Lai arī Oksfordas Universitātes absolvents Milatovičs ir izteikti prorietumniecisks politiķis, viņam ir ne tikai rietumvalstu, bet arī Serbijas, ietekmīgās serbu pareizticīgās baznīcas un proserbiskās melnkalniešu daļas (kuras vairākums sevi neuzskata par melnkalniešiem, bet Melnkalnes serbiem) plašs atbalsts. Kura pamatā ir pārliecība – ja Džukanovičs centās nodalīt Melnkalni no Serbijas, tad Milatovičs vēlas tās atkal satuvināt, lielā mērā atgriežot Melnkalni serbu pasaulē.
Cik lielā mērā šīs idejas ir īstenojamas, gan nav skaidrs. Atteikties no, piemēram, Melnkalnes dalības NATO Milatovičs negrasās, un tas arī nešķiet iespējami. Serbijā attieksme pret aliansi tikmēr ir izteikti noraidoša, un ir arī daudz citu jautājumu, kur vienprātība šķiet mazticama. Tomēr tas jebkurā gadījumā būs mēģinājums pārvarēt pretrunas, nevis sekmēt to vēršanos plašumā.