Eiropa ASV vietā karos ar Ķīnu?

Kas attiecas tieši uz ekonomisko sadaļu, tad tikšanās iznākums nav nekāds pārsteigums, jo jau sākotnēji bija skaidrs, ka apvienotā Eiropa reālam tirdzniecības karam ar ASV absolūti nav gatava. Eiropiešu eksporta uz ASV ievērojamā loma tautsaimniecībā, vasaļatkarībai tuvais jaunākā partnera statuss rietumu civilizācijas ietvaros, vienotības neesamība ES iekšienē un vēl virkne citu faktoru padarītu liela mēroga tirdzniecības karu ar ASV par apvienotās Eiropas ekonomisko un politisko katastrofu.

Attiecīgi arī jautājums bija galvenokārt par to, kad un ar kādiem noteikumiem ES padosies ASV spiedienam.

Šeit gan jāpiebilst, ka kapitulācija vēl nav galīga, jo virknei ES dalībvalstu nešaubīgi būs iebildumi pret tiem vai citiem vienošanās punktiem, tomēr tās jau ir nianses, kas īpaši nemaina notiekošā būtību. Bez tam jāatceras, ka Junkera vizīte Vašingtonā nav nekāda pašdarbība, bet gan ES dalībvalstu sankcionēts brauciens, kura ietvaros uz ASV tika vests apvienotās Eiropas mierizlīguma piedāvājums. Fakts, ka dažos jautājumos ir nācies piekāpties vairāk, nekā cerēts, ir tikai saprotams jebkuru sarunu iznākums.

Vienlaikus Vašingtonā panāktās pagaidām provizoriskās vienošanās ekonomiskie aspekti acīm redzami aizēno tās politisko sastāvdaļu. Iespējams, pats galvenais visas tikšanās iznākums ir Junkera atklāts paziņojums par Briseles gatavību viennozīmīgi nostāties Vašingtonas pusē pavisam reālā ASV un Ķīnas tirdzniecības kara gadījumā. Ja līdz šim apvienotā Eiropa centās izvairīties no atklātas konfrontācijas ar Ķīnu, tad tagad no Briseles tika palūgta konkrēta izvēle, kura pašsaprotami izrādījās par labu ASV.

Ka Ķīna negrasās pakļauties Trampa administrācijas prasībām, kļuva skaidrs vēl pagājušā gada nogalē, kad Āzijas lielvalstī tika nomainīta uzreiz virkne par ekonomiku atbildīgo valsts augstāko amatpersonu. Amatus zaudēja visi, kas tika turēti aizdomās par samiernieciskumu vai proamerikāniskumu, savukārt vietā nāca stingrās līnijas piekritēji. Pekina, protams, var piekāpties atsevišķos jautājumos, taču kopumā kapitulēt negrasās. Ķīnā valsts izredzes uzvarēt ekonomiskajā konfrontācijā arī tiek vērtētas samērā augstu, galvenokārt tāpēc, ka Pekinai rezervē ir virkne nestandarta gājienu, no kuriem katrs būs ļoti sāpīgs ASV.

Eiropas problēma tikmēr ir tur, ka Ķīnas loma tās ekonomikā ir tikai nedaudz mazāka par ASV lomu, pie kam it īpaši Austrumeiropā tieši ar Ķīnu ir saistīta virkne perspektīvu projektu. Lai arī Eiropā nekad nav trūcis pretenziju pret Ķīnas ekonomisko ekspansiju, tirdzniecības kara ar Pekinu ideja nopietni apsvērta nekad nav tikusi. Tagad pastāv ticama iespēja, ka cena par izvairīšanos no viena tirdzniecības kara – ar ASV, būs ieslīgšana citā tirdzniecības karā – ar Ķīnu. Atliek vienīgi minēt, kurš no abiem šiem ļaunumiem ir mazākais.