Domstarpībām ir sena priekšvēsture, kas saistīta ar faktu, ka reģionā atrodas piecas Gviānas vai Gajānas, kuras visas kādreiz ir bijušas Eiropas koloniālo lielvalstu valdījumi. Viena no šīm teritorijām, bijusī Spānijas Gajāna, šobrīd jau ir Venecuēlas Gajāna un aizņem ap 40% no šīs valsts. Vienlaikus Spānija par savu uzskatīja arī Esekibo Gajānu (zemes uz rietumiem no Esekibo upes), un attiecīgi arī Simons Bolivārs uzreiz pēc neatkarības no Madrides iegūšanas nekavējoties pieteica pretenzijas arī uz šīm zemēm, kuras beigās tomēr nonāca Lielbritānijas kroņa rokās un tika iekļautas britu Gviānas sastāvā.
Venecuēla juridiskās pretenzijas uz Esekibo Gajānu arī ir izvirzījusi vairākkārt, tostarp 1899. gadā pat meklējot ASV palīdzību, taču necik sekmīgas šīs pretenzijas nav bijušas. Vienkārši Karakasa un "jūru valdniece" Londona atradās dažādās politiskā svara kategorijās. 1966. gadā, pēc Gajānas neatkarības pasludināšanas, Venecuēla pat izdarīja mēģinājumu panākt savu ar bruņotu spēku, taču tas tika operatīvi apslāpēts ar amerikāņu un britu palīdzību, tāpēc par lielāka mēroga konfliktu neizvērsās.
Tagad jautājums atkal ir aktualizēts un ir kļuvis zināms, ka vairāk par 95% no tiem 10,5 miljoniem valsts pilsoņu, kuri piedalījās referendumā (balsstiesīgo Venecuēlas pilsoņu ir gandrīz 20 miljoni), ir ar "jā" atbildējuši uz visiem pieciem jautājumiem par suverenitātes pār Esekibo Gajānu atgūšanu "ar likumīgām metodēm", gan nepasakot, kādas šīs metodes varētu būt. Savukārt Venecuēlas prezidents Nikolass Maduro pašsaprotami sola, ka tautas viedoklis tiks ņemts vērā.
Turklāt nav izslēgts, ka Karakasas plāni sniedzas jūtami tālāk, nekā tikai vēlme mobilizēt varas partijas un prezidenta atbalstītājus vai iesniegt neskaidru prasību ANO Starptautiskajā tiesā. Galvenais šajā gadījumā ir iesākt procesu, bet tālāk, ņemot vērā vispārējo un aizvien pieaugošo ģeopolitisko nenoteiktību un nestabilitāti, ir iespējami dažādi varianti. Sliktākais šajā gadījumā acīmredzami ir, ka Dienvidamerikā (un ne tikai tajā) ir liels skaits valstu, kurām netrūkst savstarpējo teritoriālo pretenziju, kas draud pat ne ar esošās kārtības sabrukumu, bet gan pilnīgu haosu.