Vienošanās, jāatgādina, tika panākta vēl pašā pagājušā gada nogalē, kad to apstiprināja arī Apvienotās Karalistes parlaments. Savukārt EP nolīgumu, dēvētu arī par pēcbreksita tirdzniecības vienošanos, lai gan vairāk nekā no tūkstoš lappusēm sastāvošais dokuments aptver arī citas jomas, ratificēja 28. aprīlī, un tas stāsies spēkā 1. maijā. Vēl viena nepieciešamā procedūra – ES Padomes (visu ES dalībvalstu valdību par jomu atbildīgo ministru) – apstiprinājums tiek uzskatīta tikai par formalitāti. Tāpat kopējo virzību būtiski neietekmē nedaudzie atlikušie neatrisinātie jautājumi.
Par to, kādas kaislības virmoja sarunu par nolīgumu laikā, liecina gan regulārie paziņojumi par sarkanajām līnijām un iespējām ''aiziet neatvadoties'', kam neviens gan īpaši neticēja, gan izmisīga tirgošanās par katru nolīgumu punktu, it īpaši jau tādiem, kurus iespējams uzrādīt vēlētājiem kā ieguvumus.
Tā jautājumā par britiem svarīgo nozvejas kvotu sadali Apvienotās Karalistes teritoriālajos ūdeņos Londona sākotnēji prasīja, lai Brisele tai nodotu 60% no savas kvotas, kā arī lai tiktu paredzēta iespēja pārskatīt kvotas ik pēc gada. Pretējā puse savukārt sarunas sāka ar nostāju – 18% un desmit gadi, bet beigās tika panākta vienošanās par 25% un 5,5 gadiem.
Kopumā atbilstīgi britu valdības novērtējumam Londona ir guvusi uzvaru 28 ''izstāšanās kaujās'', savukārt Briselei ir tikai 11 uzvaru. Apvienotajā Eiropā ar šādu aritmētiku cenšas nenodarboties, priekšplānā virzot faktu, ka briti līdz ar izstāšanos no ES ir zaudējuši priekšrocības, ko sniedz dalība savienībā. Papildus jāņem vērā, ka Brexit iznākuma vērtējums mēdz būt atkarīgs no vērtētāju politiskās pārliecības.
Piemēram, EP koordinators Brexit jautājumā un parlamenta liberāļu līderis, Beļģijas ekspremjers Gijs Verhofstats, nolīgumu nodēvēja par ''abpusēju izgāšanos, taču labāku nekā nekas''.
Ja raugās no liberāļu pozīcijām, Brexit un tam sekojušie nolīgumi, protams, ir izgāšanās, taču, ja uz notikušo paraugās no kontinentālās, tā dēvētās vecās Eiropas, kā arī britu konservatīvo (bet vēlētāju vairākums 2016. gada referendumā atbalstīja tieši viņu nostāju) skatpunkta, rezultāts ir gluži vai labākais no iespējamiem, pat neraugoties uz ekonomiskajiem zaudējumiem abām pusēm. Galvenokārt jau tāpēc, ka Londonas un vadošo Eiropas galvaspilsētu – Berlīnes un Parīzes – ilgtermiņa stratēģiskās un citas intereses ir tik atšķirīgas, ka peldēšana vienā laivā radītu tikai aizvien vairāk konfliktu un pieaugošu spriedzi. Tagad savukārt ir pavērusies iespēja katrai pusei pārbaudīt, kuras priekšstati par nākotni ir tuvāki realitātei. Tāpat Brexit ir uzskatāms piemērs, ka izstāšanās no ES ne tuvu nav neiespējama, lai ir gan piņķerīga un laikietilpīga.