Golānas augstienes un pasaules kārtība

Kontroli pār oficiāli Sīrijai piederošo teritoriju Izraēla ieguva 1967. gadā tā dēvētā sešu dienu kara laikā un nekad nav slēpusi, ka atteikties no šīs kontroles negrasās. Golānas augstienes stratēģiski ir ārkārtīgi nozīmīgas Izraēlas drošības garantēšanai, bet drošība vienmēr ir bijusi ebreju valsts nenoliedzama prioritāte, it īpaši, ņemot vērā kopējo situāciju un noskaņojumu Tuvajos Austrumos.

Tieši uz Izraēlas drošības apsvērumiem arī atsaucās ASV prezidents, pamatojot savu lēmumu, ar kuru, ja atmet diplomātisko liekvārdību, Golānas augstienes tiek atzītas par Izraēlas valsts sastāvdaļu. Savukārt fakts, ka pašu ASV regulāri piesauktā starptautiskā sabiedrība un demokrātiskā jeb brīvā pasaule lielā vienprātībā uzskata augstienes par okupētām, Vašingtonai šajā gadījumā ir mazsvarīgs.

Lai arī Golānas augstieņu juridiski diplomātiskais statuss nekādi nemaina reālo situāciju tajās – neatkarīgi no formulējumiem tās atrodas un turpinās atrasties Izraēlas armijas kontrolē –, tajā pašā laikā Vašingtonas lēmums ir kārtējais trieciens pa starptautisko institūtu prestižu un savā ziņā arī dāvana tādām lielvarām kā Ķīna un Krievija.

Pekinas un Maskavas loģika ir ļoti vienkārša. Ja starptautiskos spēles noteikumus neievēro viena no lielvarām, kura turklāt vēl mīl turēt pamācošas runas par demokrātiju un tiesiskumu kā augstām un universālām vērtībām, arī pārējām šajā ziņā ir brīvas rokas. Attiecīgi, pat ja vārdos Ķīna un Krievija nosoda ASV lēmumu par Golānas augstienēm, praksē tas ir abām pirmajām izdevīgs precedents.

Pirmkārt, jau netrūkst ar Eirāzijas lielvarām saistītu teritoriju, kuras tās labprāt legalizētu starptautiskā līmenī kā sev piederošas (vai dažos gadījumos – formāli neatkarīgu valstiņu statusā). Otrkārt – ASV darbības paver iespējas dažādiem ciniskiem "maiņas darījumiem", arī tāpēc, ka dažādi traktētā un grūti saprotamā starptautiskā sabiedrība (tādā nozīmē, ka neviens tā arī nespēj saprotami paskaidrot, kas slēpjas aiz šī termina) lielvaru lēmumus necik būtiski ietekmēt nespēj.

Situāciju vēl vairāk pasliktina tas, ka starptautiskās tiesības un vienošanās jau tāpat lielā mērā ir pārstājušas darboties un to ievērošana galvenokārt ir šķietamība. Katrs nākamais kādas lielvaras solis šo tiesību neievērošanas virzienā vienlaikus ir arī kārtējais trieciens pa esošās starptautiskās sistēmas pamatiem. Un, ja šajā virzienā pārliecinoši dodas arī valsts, kuras vārdā vispār jau ir nosaukta esošā pasaules kārtība, ir skaidrs, ka necik ilgs mūžs šai kārtībai nav atlicis.

Kopumā tā vietā, lai sūtītu pārējai pasaulei signālus par vēlmi un gatavību censties saglabāt pašreizējo pasaules kārtību, no Vašingtonas pienāk signāli par gatavību šo kārtību likvidēt.