Pirms vēlēšanu pirmās kārtas tika uzskaīts, ka aktuāls ir tikai jautājums – vai kreiso kandidāts, valsts eksprezidents un par Brazīlijas ekonomiskā izrāviena tēvu uzskatītais Lula da Silva jau pirmajā kārtā iegūs ievēlēšanai nepieciešamo 50%+1 balsi vai arī viņam nāksies piedalīties otrajā kārtā, kas paredzēta 30. oktobrī un kur pietiek ar vienkāršu balsu vairākumu. Brazīlijas pašreizējā prezidenta Žaira Bolsonaru izredzes savukārt tika vērtētas zemu, tostarp vēl pirms mēneša aptaujas rādīja, ka viņu atbalsta vidēji tikai 33% vēlētāju, kamēr da Silvu – 46%.
Vēlēšanu rezultāti kļuva par pārsteigumu daudziem, galvenokārt tādēļ, ka izrādījās – Bolsonaru mēneša laikā ir spējis palielināt atbalstītāju skaitu vairāk nekā par 10%, un viņu atbalstīja 43,2% vēlētāju, kamēr par da Silvu nobalsoja 48,4% brazīliešu. Bolsonaru atbalstītāji labus rezultātus uzrādīja arī virknē citu, vienlaikus ar prezidenta vēlēšanām notiekošu balsojumu. Tas rada vērā ņemamu papildu intrigu, tomēr da Silvas izredzes joprojām tiek vērtētas ievērojami augstāk.
Ģeopolitiskie momenti šajā gadījumā ir tādi, ka da Silva ir pārliecināts kreisais un antiamerikānists, kurš ārpolitikā viennozīmīgi orientējas uz sadarbību ar Ķīnu un Krieviju. Bolsonaru savukārt ir tikpat pārliecināts ASV eksprezidenta Donalda Trampa sekotājs, kurš pēc nākšanas pie varas radikāli pārorientēja valsts kursu uz ASV, bet pēc tam, kad ASV pie varas nāca Džo Baidens un demokrāti, tikpat radikāli pagrieza to atpakaļ attīstības valstu virzienā. Attiecīgi ir maz šaubu, ka gadījumā, ja ASV pie varas atgriezīsies t. s. trampisti, Bolsonaru savas ievēlēšanas gadījumā atkal mainīs Brazīlijas ģeopolitisko kursu.
Cits būtisks faktors ir, ka Bolsonaru jau šobrīd paziņojis, ka pretinieka uzvaru uzskatīs par krāpnieciski iegūtu un zaudējumu vēlēšanās neatzīs. Bolsonaru, jāatgādina, ir bijušais bruņoto spēku virsnieks un ārkārtīgi populārs Brazīlijas armijā, kas rada nopietnas bažas, ka Dienvidamerikas ietekmīgākā valsts var kļūt par pionieri un atjaunot šajā pasaules daļā savulaik ļoti populārās, bet pēdējos gadu desmitos piemirstās militāro puču tradīcijas. Ja šīs bažas piepildīsies, var tikai minēt, kur tālāk vedīs ne tikai Brazīlijas, bet arī visas Dienvidamerikas ceļi.