Iepriekšējā valdībā man bija cieša sadarbība ar toreizējo labklājības ministru Uldi Auguli un veselības ministru Gunti Belēviču, tā ka sociālekonomiskās problēmas man ir zināmas. Arī tas, ka vadīju Saeimas Budžeta komisiju, ļāva ieskatīties sociālekonomiskajās problēmas, turklāt es allaž esmu centies tikties ar vēlētājiem reģionos. Varu teikt, ka zinu, kā Latvijā dzīvo cilvēki. Arī tagad, strādājot labklājības ministra amatā, jau esmu ticies, piemēram, ar pensionāru organizācijām.
Veidojās dialogs?
Jā, noteikti. Manuprāt, risinājums ir godīga saruna – pateikt to, ko vari paveikt, un nesolīt to, ko nevari. Godīgumu cilvēki saprot. Skaidrs, ka ir problēmas, ir smagas situācijas un problēmas jāmēģina risināt, bet cilvēkus nedrīkst mānīt. Ja kaut ko apsoli, tad tas jāizdara.
Ir bijuši gadījumi, ka ministri nevar savas idejas īstenot, jo pietrūkst atbalsta valdībā.
Tāpēc nedrīkst solīt to, kas ir ārpus iespēju robežām. Gribu gan uzsvērt, ka vēlos valdībā turpināt starpministriju sadarbību, neraugoties uz politisko piederību. Man, kad strādāju finanšu ministra amatā, daži teica: "Ko tu satraucies par veselības budžetu, tas taču nav tavas partijas pārziņā", bet veselības aprūpe ir viena no smagākajām problēmām sabiedrībā, un tā jārisina neatkarīgi no politiskās piederības.
Strādājot finanšu ministra amatā, bieži uzsvērāt nepieciešamību mazināt iedzīvotāju materiālo nevienlīdzību. Kā no labklājības ministra skatpunkta raugāties uz nevienlīdzības problēmu?
Pēdējā laikā kā negatīvs aspekts tiek minēts tas, ka pieaug nabadzības riska līmenī esošo cilvēku skaits. Pozitīvais ir tas, ka samazinās nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaits, nevis cilvēki no vidējā slāņa pāriet uz nabadzības riska grupu. Uztraukumam nav iemesla. Tas būtu tāpat kā uztraukties, ka cilvēks no mācībām 1. klasē pārgājis uz mācībām 2. klasē. Tas taču ir normāls dzīves ritums. Problēma būtu, ja cilvēks no 3. klases tiktu pārcelts atkal uz 2. klasi.
Ienākumu nevienlīdzība Latvijā gan aizvien ir nopietna problēma. Eiropas līmenī tiek uzsvērts, ka Latvijā pieaug plaisa trūcīgo un turīgo cilvēku vidū. Risks ir arī tas, ka algu un pensiju pieauguma temps nav vienāds, pensiju indeksācija ir lēnāka par algu kāpumu. Protams, lielāks risks tas būtu tad, ja patlaban būtu inflācija. Patlaban risks ir mazāks, jo inflācijas nav. Tomēr nevienlīdzības mazināšanā svarīga ir mazo pensiju palielināšana, un es uzsveru, ka jādomā par to, kā palīdzēt cilvēkiem, kuriem ir mazas pensijas, lai gan ir liels nostrādāto gadu skaits.
Jūsuprāt, ir iespēja pielikt kādu konkrētu summu pie ikvienas nelielās pensijas?
Pareizais ceļš būtu to saistīt ar stāžu, teiksim, piemērot ilgam stāžam lielāku koeficientu. Mēs nerunājam par visām mazajām pensijām, jo tie cilvēki, kuri savas dzīves laikā vispār nav maksājuši sociālo nodokli, ir cita pensionāru grupa. Vispirms uzmanība jāpievērš cilvēkiem, kuriem ir liels darba stāžs, bet maza pensija. Ir izveidota darba grupa, un LM līdz augustam vērtēs iespējas, kā šo jautājumu risināt. Arī valdībā panākta vienošanās, ka šis jautājums jārisina.
Kas plānots, lai uzlabotu patlaban vēl strādājošo cilvēku finansiālo situāciju?
Viens darba virziens ir saistīts ar trešā bērna politiku. Tas ir minēts valdības deklarācijā. Iepriekšējos gados jau sniegta diezgan liela palīdzība, bet tā nebija savstarpēji koordinēta, katrs speciālists autonomi mēģināja palīdzēt daudzbērnu ģimenēm. Ir daudz dažādu pabalstu un atbalsta mehānismu, bet nav sistēmas. Mēs vispirms izvērtēsim, kas jau iedots, un turpmāk palīdzību koncentrēsim tieši uz ģimenēm ar trim, četriem un vairāk bērniem. Vērtējot, kāds nodrošinājums Latvijā ir ģimenēm par pirmo bērnu, jāsaka, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, mūsu valstī nodrošinājums ir labs. Savukārt Igaunija īsteno politiku, kas vērsta uz otro un trešo bērnu ģimenē, un tas ir ceļš, kas Latvijai jāiet.
Visu interviju ar labklājības ministru Jāni Reiru lasiet pirmdienas, 14.marta, avīzē Diena!
Spidola