Ļausim grūstīties – labāk sevi atklās

Moralizēt par politiķu staigāšanu no partijas uz partiju ir kļuvis tik neoriģināli, ka grūti iedomāties bezmērķīgāku argumentu politiskā procesa analīzei. Tomēr ārpus moralizēšanas par konkrētu personāliju skraidīšanu no vienas siles uz citu "staigātāji" ir simptoms potenciāli daudz bīstamākam efektam, kas nākamo Saeimu un valdības veidošanu var ietekmēt pat ļoti reāli.

Runa ir par to, ka "staigātāju" masveidīgums ir radījis stāvokli, kurā partiju ideoloģiskā atpazīšana patiesi ir kļuvusi apgrūtinoša.

Pat rūdītiem politikas vērotājiem vismaz reizi pēdējo mēnešu laikā ir samisējies kaut domās sajaukt kandidātu partejisko piederību vai pašas partijas.

Līdz ar to šīs vēlēšanas varētu būt tādas, kurās balso nevis par rūpīgi apsvērtu partiju, bet, izšķirstot biļetenu kaudzīti, – par to sarakstu, kurā atradīsies acīs iekritis kandidāts. Sekojoši – sadrumstalota Saeima un "salasīts", no ārpuses individuālā līmenī ietekmējams frakciju sastāvs, protams, ir ļoti izdevīgs aizkulišu sponsoriem, kuri atbalstījuši atsevišķu deputāta kandidātu individuālās priekšvēlēšanu kampaņas, sekmējot viņu ievēlēšanu.

Nesen garā sarunā ar kādu bijušo varas partijas un tagadējo jaunas partijas ideologu diskutējām, vai ir pamats teikt, ka politika Latvijā šobrīd ir mirusi. Šādai manai frāzei viņš pēc pārdomām lika pretī argumentu, ka arī partiju atslēgas figūrām neapšaubāmi piemīt politiski uzskati, pat ja zināms, ka viņi savu karjeru būvējuši uz shēmām, aiz kurām var saredzēt skaidras naudiskas intereses. Tātad pat slēptu interešu realizācijai politiķis neizraudzīsies ideoloģiski nepieņemamu partiju, līdz ar to savā ziņā melīgā veidā politika turpina eksistēt, kamēr ir aktieri, kuri to spēlē. 

Lai "spēlētu politiku", nepieciešams vēlētājus un medijus pārliecināt, ka partija nav šauru interešu lobijs, bet ideoloģisks domubiedru veidojums. Tā sanāk, ka valsts galvenās risināmās problēmas ir kopdzīves likums vai maksātnespējas procesi – tas, ja raugāmies uz tiem, kuri varā cer iekļūt. Un politiķi, kuri uz šādām tēmām akcentē uzmanību, nesdami sev pa priekšu kā plakātu, ar ko piesegt patiesās intereses (savas un sponsoru) un ambīcijas, ir pietiekami pieredzējuši – ja ne politikā, tad valsts pārvaldē vai biznesa vidē –, lai lieliski apzinātos, ka šīs nav tās tēmas, kas ir izšķirošas sabiedrības labklājībai visplašākajā tās izpratnē.