Lēmēju nekompetence vai kaitniecība?

Fragments no intervijas:

Pērnruden Satiksmes ministrija virzīja jautājumu par mobilo sarunu priekšapmaksas karšu lietotāju reģistrēšanu. Tad pirms Jaungada saņēmām no ministrijas ziņu, ka esošajos apstākļos reģistrācijas ieviešana tomēr atzīta par nelietderīgu un nesamērīgu ēnu ekonomikas apkarošanas mērķa sasniegšanai...

Viss joprojām atrodas sabiedriskās un tiesiskās diskusijas procesā, šobrīd arī valsts iestādes apmainās viedokļiem par to. Tātad galīgais lēmums nav nekur pieņemts.

Tas pareizi, ka šīs diskusijas organizē Satiksmes ministrija? Tai tomēr vairāk rūp telekomunikāciju uzņēmumu, nevis valsts drošības intereses. Iekšlietu ministrijai šī tēma drīzāk piestāvētu, jo saistīta ar noziedzības mazināšanu.

Tas, ka sarunas koordinē Satiksmes ministrija, nav nekas neparasts, tas ir pareizi, jo tā atbild par attiecīgo nozari. Tas, ka ministrija varētu atbalstīt pakalpojumu sniedzējus, arī no vienas puses nemaz nav tik slikti – valstij ir jāatbalsta komersanti. Taču dotajā gadījumā pašiem komersantiem nav nekādu īpašu pretenziju pret šādas sistēmas ieviešanu, viņi vienkārši grib zināt tās ieviešanas nosacījumus. Drīzāk aktualizējas jautājums – kāpēc šos iebildumus pauž valsts iestādes?

Kā jūs to skaidrotu?

Tas manā skatījumā vairāk saistīts ar birokrātisko nevēlēšanos mainīt esošo situāciju.

Amatpersonas nenovērtē situācijas nopietnību?

Te ir divi varianti.

Ja tas ir slinkums, tas ir slikti, taču, ja nodevība, – vēl sliktāk.

Būtu muļķīgi domāt, ka mūsu valstī nav neviena nodevēja. Kā labi zinām, ģeopolitisko konkurentu intereses un noziedzīgās vides intereses nesakrīt ar mūsu valsts interesēm. Pretējiem spēkiem ir vēlme traucēt valsts darbību, un viņi acīmredzot to spēj, iespējams, ar savu ietekmes cilvēku starpniecību. Jo to, ka sarunu karšu reģistrēšana ir pareiza, atbalstāma un nepieciešama, pierāda zinātniskie pētījumi. Es parasti saku, ja vien mums ir iespēja atklāt kaut par vienu noziegumu vairāk, tad kāpēc no šīs iespējas jāatsakās? Un šeit pat nav runa par to, ka atklāsim kādu vienu noziegumu – mēs radīsim iespēju konstatēt milzum daudzas noziedzīgas situācijas, saīsināt procesuālās procedūras.

Viens no pretargumentiem – terorisma riski pie mums zemi. Vai ir vērts ierobežot personu brīvības dažu neprāšu dēļ, kas zvana par sabiedriskās vietās ieliktām bumbām?

Viltus brīdinājumi par bumbām, protams, arī jāizķer, bet tie nebūs tik daudzskaitlīgi kā zvani, kurus izdara krāpnieki, personas, kas nodarbojas ar izspiešanām (diez vai izspiedējs zvanīs no savas reģistrētās tālruņa kartītes). Noziedzniekiem, kas šobrīd atrodas cietumā, arī ir ārkārtīgi grūti lietot reģistrētos sakaru līdzekļus – būs vai nu jāmeklē iespējas, kā cietumā ienest citas valsts kartīti, ne visi noziedznieki to varēs atļauties, vai arī viņi pāries uz kādu citu saziņas veidu. Jebkurā gadījumā, ieviešot karšu reģistrēšanu, noziedzniekiem stipri patraucēsim. Tagad, lai nopirktu priekšapmaksas kartīti, nepieciešami tikai daži eiro. Atvest nereģistrētu kartīti no citas valsts un to lietot cietumā jau ir daudz sarežģītāk un dārgāk, līdz ar to uzreiz var prognozēt samazinājumu šajā ziņā.

Visu interviju lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 19.janvāra, numurā!