Levita labo nodomu sausais atlikums

Dažos vārdos, kādēļ lielu entuziasmu neizraisa konkrēti apņemšanās uzlabot partiju finansēšanas modeli no valsts budžeta līdzekļiem. Lai veiksmīgi ārstētu kaiti, tā ir jāatzīst un precīzi jādiagnosticē, bet tieši šeit jau sākas pirmā lielā problēma: Egils Levits neizprot vai, pat ja ir sācis apjaust, turpina pat vienatnē ar sevi, kur nu vēl no Saeimas tribīnes, noliegt Latvijas partiju sistēmas patiesās problēmas, to finansējuma patiesos ceļus un šī finansējuma apguves specifiku, kā arī ar šo visu cieši saistīto pamatproblēmu – aktuālās korupcijas shēmas. Līdz ar to tiek piedāvāts izraut vienu sāpošu zobu, ko sauc "partijas KPV LV izjukšana". Jo šobrīd likums neparedz iespējas tai atņemt milzīgos valsts piešķirtos finanšu līdzekļus, kuru apgūšanai pretēji deklarētajiem mērķiem ar lielu varbūtību var tikt izmantotas nelikumīgas shēmas. Sajūta, ka prezidents stresa pārņemtajai politiskajai sistēmai piedāvā krāsojamās grāmatas nervu nomierināšanai.

Kas attiecas uz Levita otro solīto jauninājumu – vienreiz un par visām reizēm izbeigt situāciju, kad valstī "labā roka nezina, ko dara kreisā", jeb ieviest jaunu "valsts ministra" amatu, lai tas nodrošinātu ministriju un iestāžu kopdarbu kādā konkrētā pārnozaru politikas jomā –, arī te nav pārliecības, ka jauninājums dos kādu jēgu. Varētu jautāt, kādēļ gan ar tādu pašu veiksmi nevarētu piešķirt «ceļojošās» statusu kādai no nebeidzamajām darba grupām, kas pēdējo gadu valdībās kļuvušas par sinonīmu nespējai vienoties par kādu būtisku dienaskārtības jautājumu. "Par dienaskārtību vienoties ir visgrūtāk. Ir vieglāk vienoties par to, ka mēs sēdēsim un mēģināsim vienoties," kā šodien intervijā Dienai asprātīgi un trāpīgi koalīcijas partiju sadarbību raksturo viens no premjera partijas Jaunā Vienotība intelektuāli spēcīgākajiem politiķiem Kārlis Šadurskis. 

Sarkastiski izsakoties, vismaz viens Levita ierosinājuma pozitīvais efekts jau pie apvāršņa ir redzams: pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām, kārtējo reizi cenšoties vienoties par krēslu pārdali starp uzvarējušajām partijām, tām būs par vienu tirgošanās objektu vairāk, ko piesviest kādam neapmierinātajam. Un, protams, "valsts ministra" amats varēs kalpot kā nopietns tirgus objekts, ja kāds ar lielu apetīti apveltīts koalīcijas partneris par visām varītēm vēlēsies izcelt sev ideoloģiski un programmatiski svarīgu jautājumu, kura realizācijai objektīvi neredzēs iespēju saņemt pārējās koalīcijas atbalstu. Tā teikt, partijas vēlētājam tiks nodemonstrēts, cik prioritārs ir šis jautājums, ja reiz tam par godu izveidots īpašs "valsts ministra" amats, bet iekavās ar neredzamu tinti pie tā varēs pierakstīt "mūžīgais".