Publikācija ir tieši saistīta ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kas novedis pie secinājuma, ka liberālais universālisms un nacionālu valstu (nacionālās identitātes) idejas, ievērojot noteiktus priekšnosacījumus, tomēr ir savienojamas. Tostarp atzīts, ka Ukrainas pretestība iebrukumam ne tuvu nebūtu tik sīva, ja tiktu aizstāvēta nevis nacionāla, liberāli demokrātiska valsts, bet gan tikai universālas liberālās brīvības un vērtības.
Secināts, ka nacionālās valstis ir augstākās no tām sabiedriskās organizācijas un identitātes formām, ar kurām cilvēki asociē sevi un kuras ir gatavi aizstāvēt visiem iespējamiem līdzekļiem, kā arī atzīts, ka tieši valstu rokās atrodas leģitīmā vara un vardarbības kontroles instrumenti. Tāpat tieši valstis ir tās, kas realizē varu nacionālā līmenī, un tikai no valstīm ir atkarīgs, vai to ir iespējams realizēt arī globālā līmenī, pie kam mehānismi, kas ļautu to izdarīt, tā arī nav parādījušies, un pat Eiropas Savienība (ES), kas šajā ziņā ir gājusi vistālāk, savus lēmumus var īstenot tikai ar nacionālo valstu starpniecību.
Galvenais secinājums no šiem un vēl citiem atzinumiem savukārt skan, kā jau minēts apakšvirsrakstā, ka liberālismam ir vajadzīga nācija, tikai nevis tāda, kur nacionālā identitāte ir nemainīga un fiksēta (neinkluzīva), bet liberāla un tāda, kas ir atvērta visiem inkluzivitātes vējiem un tendencēm. Jeb, ja citiem vārdiem, tad netieši tiek atzīts, ka liberālais universālisms un individuālisms, globalizācija un citas līdzīgas vērtības de facto ir cietušas sakāvi konfrontācijā ar tradicionālajām nacionālajām valstīm un to vērtībām, un šā iemesla dēļ gaišās nākotnes cēlāji tiek aicināti nevis karot ar nacionālajām valstīm un identitātēm, bet gan neatteikties no nacionālajām idejām un mainīt (liberalizēt) valstis no iekšienes. Jeb vismaz – lasot publikāciju rodas tieši šāds iespaids.
Paši par sevi šādi mājieni un koncepcija, apvienota ar īstenošanu dzīvē, protams, nav jauna. Itāļu komunista Antonio Gramši tēze, ka profesoriem komunistiem ir nevis jākaro par savām idejām ar šautenēm rokās, bet gan atbilstīgi jāizglīto nākamās paaudzes, jau sen ir radoši pārstrādāta un tiek plaši izmantota mūsdienu liberālās ideoloģijas virzīšanai un pozīciju nostiprināšanai. Skaļi nepateiktā, taču viennozīmīgi noprotamā Fukujamas doma, ka īstenajiem liberāļiem ir pienācis laiks ķerties pie nacionālās identitātes idejas ekspluatēšanas, tikmēr ir tikai kārtējais Gramši ideju atvasinājums, kas vienlaikus liecina arī par to, kādus mērogus ir sasnieguši liberālās globalizācijas atplūdi.
Ņemot vērā, ka Fukujamas idejām ir liela ietekme uz daļas cilvēku prātiem un tās bieži tiek uztvertas kā sava veida rīcības programmas, var īpaši nešaubīties, ka daudzu pasaules valstu politiskās arēnas drīzā nākotnē gaida nacionālliberālisma uzplūdi. Tostarp pēkšņi atklāsies, ka kupls skaits līdzšinējo globālistu kļuvuši gluži vai par lielākiem nacionālās identitātes atbalstītājiem nekā tradicionālie nacionāli konservatīvie politiķi. Savukārt ierindas vēlētājiem kļūs aizvien grūtāk atšķirt graudus no pelavām.