Meļņiks: Ārstēties, nebojājot nervus

Piemēram, kāpēc vēl māmiņu portālos un aicinājumos ziedot parādās informācija par šausmīgo hidrocefālijas sindromu. Daudzi Krievijas neirologi ir atzinuši, ka tā ir padomju laikos izdomāta slimība, ko nav jāārstē, jo tur nav ko ārstēt. Bērnam vienkārši būs nedaudz lielāka galva un viņš/viņa nevarēs pirkt gatavās cepures. Bet pie mums šī "diagnoze" acīm redzot vēl aizvien tiek uzstādīta. Lai gan ideja, ka pat mazākā novirze no izdomātiem standartiem automātiski nozīmē slimību, vēl aizvien nav pilnībā izzudusi.

Savukārt par veselības aprūpi: ja problēma bija elementāra, tāda, ko uz aci, vai, izdarot rentgenu varēja pareizi noteikt, tad viss kārtībā. Ķirurģija vienmēr ir bijusi ok, lai gan tad pārāk bieži operēja ar lielāku vērienu, nekā nepieciešams. Bet sarežģītākas lietas nevarēja, jo, ja, piemēram, analīzes bija, tad tikai pūstošajos Rietumos. Psihiatrija garantēja vienīgi kauna traipu tavā biogrāfijā, bet, piemēram pārbaudīt, vai cilvēku nav piemeklējusi saindēšanās ar amonjaku smagu aknu problēmu dēļ, vai, piemēram, viņam nav smadzeņu audzējs, nepārbaudīja, jo vai nu bija pārāk dumji, vai attieksme bija: viens vairāk, viens mazāk. Lai gan ārstēšanas iespējas, īpaši aknu problēmu gadījumā tad bija štruntīgas. To, ka cilvēks ar kustību traucējumiem vai galvaskausa deformācijām obligāti ir muļķītis uzskatīja (un uzskata) ne tikai tumsoņas, bet arī neirologi....