Pašu deklarācijas projektu detaļās vēl nevērtēšu, tas vēl pusgatavs, taču dažas piezīmes par vispārējiem principiem, kas būtu jāievēro, gan atļaušos.
Vispirms par apjomu. Skaidrs, ka koalīcijas partneriem, ministru amatu pretendentiem būs ļoti vilinoši dokumentā iekļaut kaut ko arī no sevis. Lai šobrīd daudzmaz kompaktais, kaut vēl krietni rediģējamais un varbūt pat īsināmais teksts nepārvērstos teju vai bezgalīgā saldo solījumu grāmatā, būtu strikti jānosaka, ka kaut ko papildināt var tikai ar nosacījumu, ka saglabājas esošais apjoms. Cita starpā tas ir jautājums, cik ļoti šis dokuments būs vērā ņemams turpmākajā valdības darbā.
Ir patīkami redzēt, ka deklarācijas autori rēķinās ne tikai ar valdībai potenciāli atlikušo darbības laiku - mazliet vairāk par divarpus gadiem, kuru ietvaros būtu jāsasniedz kādi manāmi, priekšvēlēšanu laikā demonstrējami rezultāti -, bet raugās arī uz valsts attīstību ilgtermiņā. Šāda attieksme būtu ne tikai jāsaglabā, bet arī plašāk jāpopularizē Latvijas sabiedrībā. Skaidrs, ka katras darbības augļus gribam gūt pēc iespējas ātrāk, arī politiķiem tas ir būtiski, taču tajā pašā laikā ir arī tā, ka ikviens esam norūpējušies par savu bērnu nākotni desmit, divdesmit gadu perspektīvā, un ir labi, ja gūstam vismaz iespaidu, ka arī politiķi par to domā, protams, valstiskā līmenī.
Neizbēgami, ka šajā kontekstā jāpieskaras arī partiju cīņai par ministru amatu skaitu. Faktiski domstarpībām starp Vienotību un ZZS par to, kura no tām kontrolēs piecas, kura - sešas ministrijas, un arī Vienotības pretenzijām uz Nacionālās apvienības līdz šim deleģētā tieslietu ministra vietu. Tad, lūk, ja kāda no partijām pretendē uz citas līdz šim kūrētu ministriju, tai būtu jānāk ar konkrētiem minētā deklarācijas projekta papildinājumiem un jāpārliecina ne tikai potenciālie koalīcijas partneri, bet arī plašāka sabiedrība, ka tās jaunās idejas ir mums visiem ilgtermiņā labumu nesošas un ka neviens cits kā vien viņu pārstāvis tās spētu vislabāk realizēt. Proti, tai jābūt tādai kā piedāvājumu cīņai, nevis kašķīgām prasībām, ka "mums pienākas", turklāt atsaucoties nevis uz pārākumu profesionālajā kvalifikācijā, bet gan uz lielā mērā negodīgās kampaņās iegūtu plašu pārstāvniecību Saeimā. Izņēmums šajā kontekstā varētu būt vien ilgstošā "bezgalvas" jeb Satiksmes ministrija, par kuru līdzšinējā šīs jomas kūrētājaVienotība tā īsti neparūpējās, un ne tikai laikā starp ministra un valdības vadītājas demisiju.