Lielas problēmas nemanījām. Pircēji neizlādēja savu neapmierinātību uz pārdevējiem, kā tas iepriekš bija piedzīvots mūsu kaimiņvalstī Igaunijā. Visai ātri atrisinājušies pārpratumi ar citās valstīs izdotām eiro un centu monētām, kas vecāka gadagājuma cilvēkos raisīja bažas par apkrāpšanu, jo eiro popularizēšanas kampaņās taču bija teikts, ka mums būs pašiem savas monētas.
Neesam pieraduši pie ienākumu un izdevumu summām. Daudziem šķiet, ka jaunā nauda bezvērtīgāka, tā šķietami ātrāk tērējas. Šis ir labvēlīgs laiks arī manipulācijām - būs veikali, kur vēl ilgi mūs mulsinās cenu zīmes ar latu cenās daudz pamanāmāk noformēto ciparu.
Kampaņa Godīgs eiro ieviesējs nostrādājusi kā amortizators, nenovēršot, tomēr mīkstinot sadārdzinājuma triecienu. Skaidrs, ka gan tirgotājiem, gan pakalpojumu sniedzējiem saistībā ar naudas maiņu bijušas visai lielas izmaksas. Lai nodrošinātu norēķinus abās valūtās bez iespējas atlikumu izmaksāt latos, bija nepieciešami papildus apgrozāmo līdzekļu krājumi, kas daudziem uzņēmējiem sagādāja krietnas galvassāpes.
Tāpat bija jāpārprogrammē kases aparāti, jāpielāgo grāmatvedība, jāiepērk speciālie detektori naudas īstuma pārbaudei, jāapmāca darbinieki. Daudzviet bija nepieciešama arī papildu apsardze un inkasācija.
Skaidrs, ka visas izmaksas agri vai vēlu tiks pakāpeniski iekļautas preču un pakalpojumu cenās. Pašā naudas maiņas brīdī to reti kurš atļāvās darīt, tā izvairoties no publiskas nozākāšanas.
Lielajiem tirdzniecības uzņēmumiem Godīgs eiro ieviesējs kampaņā ir zināma priekšrocība - papildu izmaksas iespēja kompensēt, vairāk uzcenojot sezonas un citas iepriekš sortimentā nebijušas preces. Mazajiem, pārsvarā pārtikas, tirgotājiem un arī pakalpojumu sniedzējiem tādu iespēju nav. Bija jāsāk pakāpeniska cenu celšana jau krietni iepriekš, un būs jāturpina to darīt arī šogad.
Lai arī nauda ir tikai maksāšanas līdzeklis un tās nomaiņa ir šajā brīdī neatceļams fakts, atvadas no vecajām naudaszīmēm un jauno iepazīšana cilvēkos izraisa visdažādākās emocijas. Vieni priecājas par tautumeitu spožajās Latvijas eiromonētās, citi pārliecināti, ka iepriekšējā papīrnauda bija daudz skaistāka. Te jāsaka: var jau turēt naudu kā gleznu, ierāmētu pie sienas rāmītī, un priecāties, bet vai tās tāpēc vien kļūs vairāk?
Daudzi pāreju uz eiro atbalstīja ar cerību, ka ātrāk sasniegsim to dzīves līmeni, kas Eiropas bagātākajās valstīs. Ikvienam eirofanam, kam radi vai paziņas kādā no eirozonas valstīm, nu pieejama naudas maiņas eiforijas atvēsināšanas procedūra - var piezvanīt un apvaicāties gan par populārāko pārtikas produktu cenām, gan algām un pensijām.
Bet laime taču esot nevis naudā, bet tās daudzumā, vai ne?