Tēmas neapšaubāmi ļoti aktuālas, un tas ir labi, ka tik augstā līmenī tiek pacelts jautājums, kāpēc veselu gadu pēc traģēdijas Zolitūdē izmeklēšanas rezultāti vēl tikai tiek gaidīti un vai veids, kā tika pārdota valstij piederošā banka, bija saimnieciski visizdevīgākais. Tomēr deputātu izvēlētā metode šo jautājumu risināšanai itin nemaz nešķiet tā racionālākā.
Pirmkārt, tāpēc, ka dažādas profesijas pārstāvošie politiķi nav kompetenti izmeklēšanas darbā. Daudziem no viņiem noteikti nebūs arī pielaides valsts noslēpumiem, tamdēļ runāt, ka visi vispusīgi izvērtēs visus faktus, būtu stipri pārspīlēti.
Otrkārt, ja izmeklētājiem paralēli saviem tiešajiem pienākumiem būs jāgatavo ziņojumi arī deputātiem, jānāk uz sēdēm un jāklāsta viss no A līdz Z (un dažiem pat trīsreiz atkārtojot), ir skaidrs, ka tas izmeklēšanu vismaz Zolitūdes jautājumā nevis paātrinās, bet tieši otrādi - krietni aizkavēs.
Treškārt, bez opozīcijas šajās komisijās strādās arī pozīcijas pārstāvji. Kāds tiešām domā, ka viņi gribēs pieļaut tādu rezultātu, kas uzliek viņu biedriem atbildību par notikušo?
Arī vēsturiskā pieredze rāda, ka šādu komisiju jēga ir tikai tēmas aktualizēšana sabiedrības dienaskārtībā un publiska politiķu izrādīšanās - re, cik mēs aktīvi cīnāmies par tautas interesēm!
Līdz ar to tas, ko kārtējo reizi dara tautas priekšstāvji, ir diletantisms. Skaidrs, ka Zolitūdes traģēdija jāpēta policijai un prokuratūrai, Citadeles pārdošana - Valsts kontrolei. Tas ir gluži tāpat, kā mēs sagaidām, lai par mūsu veselību rūpējas ārsti, bērnus izglīto profesionāli skolotāji, autobusus vada šoferi un tiltus būvē celtnieki. Nevis politiķi bez attiecīgām prasmēm un zināšanām.
Tas, kas tiešām būtu sagaidāms no deputātiem, ir dažādu iespējamos pārkāpumus pētošu valsts institūciju darbības stimulēšana. Proti, nevis dublēt izmeklētājus, bet gan nemitīgi skubināt, lai viņi strādā efektīvāk. Ja nepieciešams novērst kādas barjeras izmeklētāju darbā, lūk, te ar savu pienesumu var iesaistīties politiķi. Un, ja tik ļoti gribas tās komisijas, lai tad taisa. Bet nevis daudzas par katru jautājumu, kas šķiet publiski aktuāls, bet vienu - sabiedriski svarīgāko izmeklēšanu iniciēšanas un paātrināšanas komisiju. Lūk, tas būtu darba lauks patiesi konstruktīvai opozīcijai.