Pieteikto četru personāžu vietā gan palikuši tikai trīs, bet par to neviens īpaši nesatraucas - jaunums jau tā ir kārtīgas cepšanās vērts. Vietējā publika sajūsmā lauž krēslus, priekšnieki Eiropā atzinīgi novērtē drosmi, savukārt tie, kam ministrs aizliedzis iebraukt valstī, nikni lamājas.
Attiecīgā politiķa popularitāte strauji aug, kāds pat atļaujas viņu nodēvēt par īsto Valsts prezidentu.
Priekšvēlēšanu idilli nedaudz tik sabojā iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (starp citu, Rinkēviča partijas biedrs), izrunājoties, ka melnajā sarakstā iekļauto tūlītēja izvešana no valsts gan nenotikšot - tos, kas iebraukuši ar auto caur Lietuvu vai Igauniju, aiz rokas tūdaļ pat neķeršot un, pat ja (acīmredzot - netīšām) gadīsies pieķert, došot kādu diennakti laika savākt mantiņas un izceļot. Mīļi un laipni. Kā saka, atbrauciet, nodziediet, pa starpu apciemojiet arī mūsu kaimiņus, lai ilgāk par diennakti no vietas te nebūtu. Mēs jau neko, arī paši paklausītos, bet šogad vēlēšanas, ziniet...
Tad nu sanāk kā tajā teicienā - vilks paēdis un arī kaza dzīva. Vārdi no darbiem nošķirti kā baznīca no valsts. Vēstījumi tautai raidīti, lietas būtību tie nemaina, ja tik augstos viesus laikus pabrīdina, kāda loma šoreiz vietējā priekšvēlēšanu izrādē viņiem ierādīta. Un tas, ka kāds abižotais vienu vai otru mūsu politiķi nosauc par pamuļķi, arī nav slikti - konkrētā gadījumā vēlētāji kā glaimus pieņem arī šādus epitetus. Jo tie iederas viņu pasaules uztverē par to, kuri ir tie labie, kuri sliktie.
Paliek tik daži neskaidri jautājumi. Vai kas būtiski mainīsies no šiem aizliegumiem? Proti, vai kāds tiešām iedomājas, ka šāda dažu spalvu izraušana no lielā lāča kažoka spēs apturēt viņa ierastās gaitas? Kāpēc aizliegums skāris tikai trīs no daudziem desmitiem Krievijas pašreizējo politiku slavējošo un Latvijā ik pa laikam manāmo mākslinieku? Kurš bija tas ceturtais, kas tomēr izspruka sveikā un par kādiem nopelniem? Un vēl - kāpēc vienas partijas ministri darbojas tik nekoordinēti? Jeb varbūt tieši otrādi - abu rīcība ir precīzi saskaņota, katrs spēlē savu lomu, lai visas puses beigās būtu apmierinātas, - viens skaļi un ar pamatīgu bravūru cērt durvis, otrs rāmi paver logus, nomierina?
Lai kādas būtu atbildes, mūsu amatvīru šāda veida reakcija uz tiem traģiskajiem notikumiem, kas šajās dienās un vispār pēdējā laikā norisinās Ukrainā, atstāj bezgaumīga, pliekana balagāna pēcgaršu. Nepatīk kaimiņvalsts varasvīru rīcība, aizliegsim viņu draugiem dziedāt. Labi, viņi nedziedās. Vismaz klātienē varbūt ne. Pieslēgsies pasākumiem caur videokonferenci vai deleģēs savā vietā citus. Tēlos cietējus, intervējoties pie mums plaši retranslētajā kaimiņvalstu televīzijā. Vai kas no tā mainīsies Ukrainā? Eh, gribētos cerēt uz brīnumiem...