Abi dokumenti tiek virzīti pieņemšanai aptuveni vienā laikā, abi gana asi kritizēti no pārvietošanās brīvības aizstāvju puses, abos gadījumos bažas raisa arī subjektīvā faktora loma aizlieguma ieviešanā – pamatojumos figurē tādas frāzes kā, piemēram, "uz aizdomu pamata", "pastāv iespēja", "var apdraudēt valsts drošību", konkrēti Latvijas likumprojektā paredzēts, ka gala lēmumu par personas izceļošanas aizliegumu pieņems ministrs, kas ir politiska figūra. Un tomēr, tā kā runa ir par centieniem mazināt terorismu, tātad risināt globālu šābrīža problēmu, principiāliem iebildumiem it kā nevajadzētu būt, tāpat kā īsti nevietā šajā gadījumā būtu sākt pārmest iniciatīvu kopēšanu no daudz kritizētā austrumu kaimiņa. Protams, ja vien normas gala redakcijā tiek pieņemtas tādas, lai cīņas pret terorismu piesegā nevarētu notikt izrēķināšanās ar personām, kas no terorisma visai tālas, bet valsts varai vai ministra pārstāvētajai partijai netīkamas, piemēram, savas brīvdomības dēļ.
Tiesa, uz šo tēmu var paraudzīties arī no cita skatpunkta – varbūt radikāli noskaņotām personām drīzāk liegt ieceļot, nevis izceļot? Ja brauc kur pakarot, tad tur arī paliec, necenties ievazāt citur "uzlādētas" agresijas sērgu mūsmājās. Kā to labi redzam no Lindermana piemēra, kura atgriešanos Latvijā no Krievijas pēc vairāku gadu pūlēm panāca... mūsu drošības iestādes. Un, ja esi ar savu rīcību nodarījis kaitējumu kādai valstij, kā to, piemēram, var attiecināt uz Ukrainā nesen karojušo Benesu Aijo, daudz loģiskāk būtu, ja ne mēs, bet cietusī valsts par to sauktu pie atbildības.