Ja raugāmies vēsturē, redzams, ka ir bijušas divu veidu pieejas. 1999. gadā katra partija virzīja savu pretendentu un pēc piecām balsošanas kārtām nonāca strupceļā - neviens pretendents tā arī neieguva ievēlēšanai nepieciešamo 51 balsi. Vaira Vīķe-Freiberga toreiz tika ievēlēta pēc LSDSP, TB/LNNK un Tautas partijas aizkulišu vienošanās. Savukārt 2007. gadā vienprātība par koalīcijas atbalstu Valdim Zatleram bija panākta jau savlaicīgi.
Kaut publiski tiek minēti dažādi ar partijām saistīti uzvārdi, arī šoreiz viss liecina, ka par efektīvāku tiek uzskatīts "zoodārza sarunu" ceļš, kad lielo kompromisu rod savlaicīgi un par personu, kam nav saistības ar kādu no Saeimas partijām. Var, protams, gribēt, lai lēmuma pieņemšana būtu publiska, atklāta, taču nebūsim naivi - lai kāda būtu izrāde, kāds vispirms izdara melno darbu, to sacerēdams, iestudēdams. Intrigu gan raisa jautājums, vai, aizkulisēs vienojoties, prezidenta ievēlēšanai nepieciešamās balsis spēs nodrošināt koalīcija vai būs jāiesaista opozīcija, tostarp Saskaņa. Lai kāda būtu attieksme pret pēdējo, der atcerēties 2007. gada notikumus, kad koalīcijas atbalstītā Valda Zatlera konkurents bija Saskaņas centra virzītais kādreizējais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš. Tieši viņam par labu savu kandidatūru atsauca tolaik opozīcijā esošā Jaunā laika (viena no Vienotības dibinātājpartijām) virzītā Sandra Kalniete. Viņa arī tagad ir starp amata pretendentiem.
Tiktāl par vēstures mācībām, tomēr šoreiz Valsts prezidenta izvēle būs arī savā ziņā unikāla. Bez partijām politiskajā spēlē aktīvi iesaistījies arī Satversmes aizsardzības birojs, citādi nekā iepriekš vērtējot amatpersonu pielaidi valsts noslēpumiem. Skaidrs, ka Saeimā neviens negrib riskēt, valsts augstākajā amatā ievēlot personu, kas gluži kā iepriekš izbrāķētie ministri drīz vien būtu jānomaina.
Papildus partiju politiskajai greizsirdībai šis faktors pretendentu loku samazina līdz minimumam. Cik tad mums ir to līderu, kam jau ir augstākā pielaide, bet nav saistības ar partijām...